Krievija ir kaimiņos, populārā kultūra ir viegli pieejama. Varētu Kultūras ministrijai ieteikt šos procesus virzīt - vest uz šejieni interesantu krievu kino, teātri, nevis populāro, bet nopietno kultūru. Tādas lietas var vienot cilvēkus, dodot sajūtu, ka viņi ir vienā pusē. Integrācijas jautājums pēdējā laikā vispār bija pazudis no sabiedrības uzmanības loka. Svarīgi, kādu saturu sevī ietver šis jēdziens. Ja jēdzienu piepilda ar kultūru, tas var būt labi. Līdz šim integrācija bija vērsta vairāk uz valodu, bet tas ir tikai funkcionālais līmenis. Nav bijis runas par iekšējo piederību, kas ir ļoti svarīga, jo bez tās vienotu nāciju nevar izveidot. Cilvēki te dzīvo, saprot latviešu valodu, bet pa ielu braukā mašīnā ar krievu karodziņu. Tas nav normāli. Tas, ka mums ir tikai miljons iedzīvotāju un tie paši sadalīti, valstij par labu nenāk.
Sergejs Timofejevs, dzejnieks
Matiass Knolls, tulkotājs
Zīmīgi (jeb ciniski), ka šis jautājums tiek cilāts momentā, kad «cilvēkresurss» - nevis Cilvēks! - Latvijas tautsaimniecībai šķiet vajadzīgs. Taču integrēt sabiedrību, lai būtu bagātība no «svešo» pienesuma, caur dialogu? Nekā. Tikai nodokļu bilances un pensijas kases tukšuma dēļ. Integrācija nenotiek ne caur likumu, ne caur vienu kopīgo valodu (kopīgā valoda - proti, latvju! - ir nediskutējams nosacījums sabiedrības integrācijai). Integrācija ir atvērtība - interese par otru, ziņkārība, vēlme mācīties vienam no otra. Tā ir dzīves kultūra, kas, šķiet, jo vairāk ziemeļos, ir jo noslēgtāka. Mans dzejoļu krājums 5 9 7 - mīlas apmātības vārsmas, kas sacerēts (nevis tulkots!) latvju (nevis latviešu, tas ir, tikai latviešiem piederīgā) valodā, Latvijas bibliotēkās un grāmatnīcās nav atrodams dzejas nodaļā starp Noras Kalnas un Jura Kronberga, bet gan kaut kur malā pie «ārzemniekiem». Šāds fakts ir mēraukla sabiedrības integrācijas gatavībai - nerunājot par to, vai pienāks tādi laiki, kad visi pasaules dzejnieki latviešu grāmatplauktos atrodami vienkop, nevis nodalīti pēc valodas, tautības, politiskiem uzskatiem, seksuālas orientācijas, šķiras vai citiem šķietami «šķirošiem» parametriem. Latviešu tauta ir daļa no Latvijas nācijas, kas savā krāšņajā dažādībā sastāv no mums visiem, kuri vēlas un spēj izpausties latvju valodā.
Janīna Kursīte, folkloriste
Domāju, tas, ka ar integrāciju nodarbojas Kultūras ministrija, ir loģiski, jo saglabāt savējo un apgūt cita patību vislabāk var caur kultūru. KM tas būs jāveic sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, arī Tieslietu ministriju, bet tās ir detaļas. Integrācija ietver divas puses: pasākumu kompleksu virsuzdevumam - visu Latvijā dzīvojošo tautu latviskuma, precīzāk, latvijiskuma (Raiņa veidots termins), mērķtiecīgai kopšanai, no vienas puses, un savas igauniskās, lietuviskās, ukrainiskās vai citas patības saglabāšanai, no otras puses. Man būtu nepieņemami, ka mēs, latvieši, par varēm censtos panākt, lai ukrainis, krievs vai lietuvietis aizmirst, kas viņš ir, no kurienes nāk viņa senči. Labs sabiedrības integrācijas piemērs ir, vismaz bija, ASV, kur angļu valoda, pieņemtā publiskā sadzīves kultūra ir tas nepieciešamais minimums, kas jāzina katram pilsonim. Bet vienlaikus, kopš Otrā pasaules kara beigām ASV dzīvojot emigrācijā, latviešiem un citu tautu pārstāvjiem bija iespēja saglabāt savu valodu, paražas, kultūru.