Runa ir par plānu bez ģimenes valsts pabalsta atstāt aptuveni 300 000 Latvijas bērnu. Pēc _Dienas_ aprēķiniem, šāds radikāls solis ļautu ietaupīt 22 miljonus latu. Jāatzīst, ka pavisam cinisks šis plāns nav, jo ir iecere attiecīgo pabalstu divkāršā apmērā maksāt tikai trūcīgām ģimenēm. Taču stāsts nav par to, cik un kurš saņems, bet gan par valsts attieksmi pret ģimeni, pret bērniem un vecākiem, kas tos audzina.
Pabalsts ir astoņi lati, un var jau teikt, ka, iespējams, daudziem no šādas niecības nav ne silts, ne auksts. Taču, pirmkārt, arī astoņi lati ir nauda, un, otrkārt, ar šo mazumiņu valsts izrāda kaut sīku, tomēr uzmanību. Atņemot šo pabalstu, skaidrāks signāls vairs nevar būt - bērnus mums nevajag, valstij nospļauties, un šāds budžetisks reveranss var izrādīties ļoti bīstams Latvijas nākotnei, kas pilnīgi noteikti nav to 22 miljonu vērts. Ķīnas Tautas republikā vai Indijā šādas spēles vēl varētu spēlēt, taču ne jau Latvijā, kur demogrāfiskie rādītāji ir vieni no kritiskākajiem visā Eiropā, turklāt laikā, kad demogrāfi mūs šausmina ar skaitļiem, ka pēc 100 gadiem mūsu būs vairs tikai 300 tūkstoši. Un nav jau tā, ka Latvijas politiķi to nezina, nav pamanījuši vai nesaprot. Valdību veidojošās Vienotības programmā pat solīta vesela valsts politika - «trešais bērns», taču kā valsts iedomājas prasīt trešo, ja tā nespēj gādīgi «apčubināt» pat pirmos divus?
Skaidrs, ka astoņi lati nebūs izšķiroši, lemjot - laist vai nelaist pasaulē bērnus, un, iespējams, turīgākiem vecākiem būtu jāparedz iespēja atteikties no šī pabalsta par labu trūcīgākām ģimenēm, taču valdībai jāsaprot - šeit nav runa par cipariem, bet par emocionālo fonu, ko dod valsts. Valdības darbības deklarācijai ir grezns mērķis: «Nacionālajai izaugsmei un vienotībai» -, tomēr der paturēt prātā - lai to realizētu, vajag arī nāciju.