Biznesa realitātes šovs bez šova elementiem

Nu, tad pēc kārtas: 1.Taizemiešu restorāns. Stulba ideja! Es arī atceros sevi pēc atgriešanās no Taizemes: "Davai, attransportēsim uz LV duci meiteņu un uztaisīsim taizemiešu masāžas salonu ķēdi..." Muļķības! Mums tāpat pilna Vecrīga ar dārgiem restorāniem, kas te atveras, te aizveras. Turas tikai daži naudas atmazgātāju kantori. Kāpēc lai es ietu uz taizemiešu restorānu? Tur nav nekā TĀDA... Par to pašu naudu es mierīgi varu atlaist omulīgos ārpus-centra krodziņos, turklāt pieēsties līdz baltajām pelītēm un piedzerties līdz zaļajiem krokodīlīšiem :))) Arī uz ārzemniekiem nevajadzētu cerēt - viņi LV grib vairāk nobaudīt vietējo paiku. Ja gribētu taiešu - brauktu uz Taizemi. 2.Elektriskie velosipēdi. Īsi un konkrēti - uz mani neceriet - man tādu verķi nevajag. It īpaši, ņemot vērā, ka pēdējā laikā strauji attīstās veselīga dzīvesveida kults un braukšana ar elektro velosipēdu uzskatāma par gļēvuļu nodarbi. Tiesa, es pieņemu, ka savs pulciņš dīvainīšu atradīsies. Tā kā naudiņu maizes riecienam varbūt sapelnīt varēs. Bet ne ļimonu. Tā nav Latvijas Nokia... 3.Pārvietojamā mazgātava. Dīvains piedāvājums skarbā reģionā. Ok, varam stādīties priekšā tādu nedaudz aprūsējušu mikroautobusu, no kura izkāpj pleķainā kombinezonā tērpies 'šļūtenes / slotas operators' un, nu, tagad birstē visu, kas pagadās. Atkal tāds nīkuļojošs uzņēmums - džeks, kurš visiem uzmācas, vai nevajag kaut ko izmazgāt. Kādam jau vajadzēs. Dzīvību Rēzeknes rajonā varbūt izvilkt varēs. 4.IT risinājumi. Šis šķiet cerīgāks. Lai gan man izveidojies priekšstats, ka visas šādas dīvainas kompānijas spēj eksistēt tikai uz kaut kādiem dīvainiem klientiem, tās tomēr eksistē. Un bieži vien tīri labi. 5.Valodu mācību programma. Nu, šis ir mazais projektiņš, kas pat neatbilst klasiskiem skarbā biznesa kanoniem. Par tām 2...3 štukām jau viņi visu izdarīs, metodiku pilnveidos un mierīgi rušināsies tālāk. Te nav jautājumu 'būt vai nebūt?', 'izdzīvot vai bankrotēt?'. Te arī nav jautājuma, ka pēc gada mēs pirksim Mersi...