«Pielikt jau vienmēr var visur, un ne tikai tajās četrās disciplīnās, kurās personiskos rezultātus neuzrādīju. Taču būšu gandarīts, ja šosezon atkārtošu vai būšu ļoti tuvu Valmierā sasniegtajai punktu summai,» Eriņš pēc lieliskā rezultāta realitātes sajūtu nav zaudējis. Sportists ļoti labi apzinās, ka jānostabilizējas šajā līmenī, tad var mērķēt augstāk.
Personiskos rekordus Edgars uzrādīja 100 metru skrējienā (10,79), tāllēkšanā (7,67), 110 metru barjerskriešanā (14,19), diska mešanā (49,94), kārtslēkšanā (4,50) un 1500 metru skrējienā (4:14,25). «Lodes grūšanā no sava personiskā rekorda atpaliku vienu metru, augstlēkšanā - septiņus centimetrus, bet šķēpa mešanā - divus metrus, lai gan treniņos šovasar esmu metis vēl tālāk.» Pēc Edgara teiktā, līdzīgs rezultāts būtu jau pērn, ja nebūtu iedzīvojies kājas aizmugurējā muskuļa savainojumā. «Var teikt, ka pagājušajā gadā savu labāko daudzcīņu «iztaisīju» ar pusi kājas. Ilgstoši mani mocīja muguras trauma, šovasar beidzot viss ir kārtībā.»
Vēl viens iemesls rezultātu straujajam progresam ir attieksmes maiņa. «Jā, režīma pārkāpumi man ir bijuši un daudz - ko tur slēpt. Ja izlikšos labāks, nekā patiesībā esmu bijis, interneta komentāros man atgādinās bijušos grēkus. Esmu sakārtojis savu personisko dzīvi, man ir mērķis sasniegt augstus rezultātus, tāpēc esmu krasi mainījies.» Savulaik Eriņš ir bijis atskaitīts no Murjāņu sporta ģimnāzijas. Viņš vairs nebūtu desmitcīņā, ja treneris Andrejs Iecelnieks neuzupurētos jaunā talanta labā. «Paldies trenerim Iecelniekam, kurš man ir kā otrais tēvs.» Kad Eriņu atskaitīja no skolas, Iecelnieks atļāvis Edgaram apmesties viņa dzīvoklī. «Pat manā pirtī viņš ir dzīvojis,» Edgaru papildina treneris.
Eriņš un lodes grūdējs Māris Urtāns ir divi Latvijas izlases vieglatlēti, kuri joprojām turpina trenēties Murjāņos. «Par apstākļiem nesūdzos. Konkurence gan varētu būt lielāka, taču labi, ka ir vismaz jauniešu un junioru vecuma desmitcīņnieki, ar kuriem kopā trenēties.»
Pēc sasniegtā rekorda iekrājies nogurums, tāpēc Eriņš atteicies no startēšanas piektdien un sestdien Valsts prezidenta balvas izcīņā Valmierā. «Beidzot jāaizbrauc arī uz mājām Varakļānos, jo pie savējiem neesmu bijis kopš Ziemassvētkiem. Visu laiku bija saspringts treniņu grafiks. Jūtu arī, ka pagājušajā gadā traumētais kājas muskulis ir noguris. Organismam jādod atslodze.» Atteikts arī komercmaču organizatoriem Čehijas pilsētā Kladno. Šovasar Eriņam paredzēti vēl divi starti desmitcīņā, toties abi ļoti nopietni - Eiropas kausa izcīņas sacensības 2. un 3. jūlijā Madeiras salā Portugālē, kā arī pasaules čempionātā 27. un 28. augustā Tegu.
Pagaidām augstākās raudzes mačos Eriņš sevi vēl nav apliecinājis. «Sapņot par medaļām jau nevienam nav aizliegts. Jābūt gan arī reālistam. Ļoti labi apzinos, ka man vēl daudz jātrenējas, lai nokļūtu virsotnē,» drīzu nokļūšanu uz pjedestāla Edgars nesola. Tā gan neesot patiesība, ka lielo maču spriedzi viņš varētu neizturēt. «Man nav būtiskas atšķirības - startēt Valmierā vai kādā lielā pasaules stadionā. Galvenais, lai es pats būtu labākajā kondīcijā.»