Padomju gados deputātiem bija privilēģijas gan speciālu, ar labākiem pārtikas produktiem apgādātu, veikalu, gan ārstniecības iestāžu veidā. Laiki mainījušies, taču arī pašreiz deputāti var baudīt priekšrocības, par kādām citi sabiedrības locekļi var tikai sapņot, - tā ir imunitāte pārkāpumu gadījumā, iespēja pašiem lemt par savas algas apmēru, dienesta automašīnas, dažādas piemaksas un kompensācijas, garas starpsesiju brīvdienas un reāli īsāka darba nedēļa nekā citās profesijās strādājošajiem. Kad pašiem deputātiem pārmet viņu vaļīgo darbalaiku, parasti atskan sašutuma pilnas iebildes. Viņiem esot ļoti daudz darba, turklāt vēl jātiekas ar vēlētājiem. Tomēr skaidru grafiku par tikšanās vietām un laikiem var uzrādīt tikai retais.
Ir vēl viena, gan mazāk pamanāma, bet politiķiem ļoti būtiska, privilēģija. Neviens īpaši neseko līdzi viņu darba kvalitātei. Nav, kas vērtētu, vajadzības gadījumā norādītu uz kļūdām vai pat piemērotu sodu, ja kavēti termiņi vai darbs nav paveikts vislabākajā kvalitātē. Jā, Valsts prezidents var atdot likumus atpakaļ deputātiem pārstrādāšanai, taču tas notiek tikai gadījumos, kad tie galīgi «salaisti auzās». Un bieži tiek pieņemti it kā pareizi likumi, kas tikai pēc ieviešanas izrādās absolūti neefektīvi vai arī, atrisinot kādu vienu problēmu, rada daudz citu. Nav brīnums, ka ik pa laikam Saeimas darba kārtībā parādās vienu un to pašu likumu grozījumi. Skolā to sauktu par kļūdu labojumu. Likumdošanā apzīmējums mazliet smalkāks - grozījumi.
Kā redzam no pašreizējās ņemšanās ap laikus neradīto kompensācijas mehānismu tiem, kas visvairāk cietīs no elektrības tirgus liberalizēšanas, kļūdas politiķiem daudzos gadījumos ir pat izdevīgas - var uzrotītām piedurknēm mesties to labošanā, vētraini imitējot darbību sabiedrības labā. Proti, par valsts naudu var ne tikai sataisīt brāķi, bet arī izmantot to populistiskai publicitātei. Kā to šonedēļ atļāvās Saeimas priekšsēdētāja, Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, televīzijā spriedelējot par tirgus atvēršanas termiņa pārcelšanu. It kā viņa pati un viņas vadītā partija nebūtu visvairāk atbildīga par laikus nepieņemtajiem lēmumiem.
Cik izdevīga ir šī bezkontrole, liecina pilnīgais steigas trūkums jau pieņemtu parlamenta lēmumu izvērtēšanas sistēmas izveidei, ko apmēram pirms pusgada starptautiskā konferencē vārdos atbalstīja arī jau pieminētā Saeimas spīkere. Un, pat ja šāds pēckontroles mehānisms tiktu izveidots, nez vai politiķi ņemtu vērā ekspertu ieteikumus. Jo prakse ir pilnīgi citāda: piemēram, par Ingrīdas Circenes virzīto veselības finansēšanas reformu speciālisti jau sen brīdināja, ka ministres sagatavotais likuma projekts ir nekvalitatīvs, taču politiskā griba nodrošināja nepieciešamos saskaņojumus valdībā, un tā pa īstam projekts tiek apšaubīts tikai tagad, kad nodots Saeimas deputātu vērtēšanai. Cik naudas izmests vējā, to gatavojot, kas nu vairs vērtēs...