Valdis Dombrovskis ļoti veiksmīgi novadīja Latvijas valsti krīzes apstākļos, kas nebija viens mazs mirklis, bet ilgst jau vairākus gadus. Tas, ko sākumā vērtēja kā viņa lielos mīnusus, ir izrādījušies viņa lielie plusi - viņš nav pārāk harismatisks un tas ir, maigi sakot. Viņš ir apdomīgs, kluss, lēns, pacietīgs - un arī tāds pacietīgs uz savām kājām stāvošs cilvēks, kas ir spējis brīnišķīgi to nomenedžēt. Protams, ir arī liela pateicība pacietīgajai latviešu tautai, kas neiet ielās.
Nacionālajā attīstības plānā valdība ir paziņojusi, ka notiks ekonomikas izrāviens. Vai pašreizējā valdības komanda ir spējīga uz šādu ekonomikas izrāvienu?
Daži ministri man atstāj ļoti simpātisku iespaidu. Īpaši ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Katrā ziņā nopietns, labi sagatavots cilvēks, kas ir pastrādājis dažādos rangos, kas nav uzlidojis savā amatā no zemas pozīcijas. Tas nozīmē, ka viņam ir plašs skats. Es tiešām ceru, ka ar viņa palīdzību kaut kas labs var notikt - mums vajag ekonomisku izrāvienu.
Vai ekonomikas izrāvienam nevajag kādu «traku» cilvēku, kā, piemēram, Einars Repše, kas atkal parādījies pie horizonta?
Par daudz traks! Domāju, ka Repše sāktu tāpat kā savas iepriekšējās valdības laikā - apstādinot visu, kas iepriekš uzsākts. Un tad atkritiens būtu kapitāls. Nē, es nedomāju, ka Repše - atkal viņa īpašību dēļ - ir perspektīvs kā premjerministrs.
Un tomēr daudzi uzņēmēji viņu atbalsta un redz kā premjeru.
Lai nu būtu. Mums jau viena uzņēmēju partija bija. Un nekas tur nesanāca. Par to, ka uzņēmēji atbalsta Repši, man, atklāti sakot, jābrīnās. Vienkārši atceros, kas notika 2002./2003. gadā, kad apstājās daudzas lietas. Nobremzēja arī «shēmas», bet nobremzēja arī labas lietas - visu apstādināja. Toreiz ar ūdeni izmeta arī bērnu no vannas.
Vieni saka, ka tagadējie uzlabojumi ekonomikā ir tikai kaķa atsitiens, kad kaķis nokrītot atsitas un palecas uz augšu, citi - ka tiešām ir sākusies izaugsme. Kā jūs raksturotu kopumā situāciju Latvijas ekonomikā?
Es vienmēr esmu teicis, ka krīze - tas viss - ir galvā. Tas ir tā, kā tu jūties un vērtē situāciju. Es situāciju nevērtēju bezcerīgi, nebūt nē. Mana nekustamā īpašuma darbība arī lēnā garā atmostas - tikai gan tajā ekskluzīvajā segmetā, kur es strādāju. Liela problēma ir tā, ka mēs, uzņēmēji, lielu enerģiju, laiku, naudu tērējam tieši birokrātijas pārvarēšanai. Ja salīdzina, kā bija un kā ir, tagad ārkārtīgi daudz laika aiziet, lai projektus apstiprinātu, lai būvatļaujas dabūtu, lai atskaitītos.
Visu laiku runā par birokrātijas samazināšanu - to sola katrs politiskais spēks, kas nāk, - vai tiešām situācija nav uzlabojusies?
Nē. Process tiek formalizēts vēl vairāk un vairāk. Uzticība uzņēmējiem tiek samazināta, un to aizstāj ar papīru apriti. Mūsu laikā, kad mēs strādājām politikā, jurists Jānis Lagzdiņš bija šīs vecās padomju paradigmas turpinātājs politikā, kad viss ir punkts pa punktam jāapraksta. Ja punktiņš nebūs savā vietā, tad nekas labs tur nesanāks, jo cilvēks vai nu neizdomās, vai, zaglīgs būdams, zags. Tas viss turpinās, bet mēs šo pārbirokratizēšanu neaprēķinām naudā. Vai vajag izķert santīmu, tērējot tam latu? Bet šis penny wise and pound foolish - ekonomija sīkumos, izšķērdība lielās lietās - ir mums raksturīgs.
Vai šis birokrātisms nav mentalitātes problēma? Mums, latviešiem, uzņēmējdarbība asociējas ar tādu šmugulēšanu. Tāpēc mēs sakām, ka nevajag birokrātiju, bet paši tikai ražojam un ražojam to?
Jā, tas ir taisnība. Tas kalpu gars ir asinīs, un uzņēmēju ir maz. Apskatāmies, ko lietuvieši dara. Pie mums ir pilns ar lietuviešu veikaliem, un viņi tik nāk iekšā. Kur tad mēs ejam? Mēs faktiski ārpus savas Latvijas neejam. Te kaut ko darām, kaut ko ražojam, bet ekspansijas mums trūkst. Kaut kas ir jādara - ir jāaudzina jaunie cilvēki. Ar piemēriem.
Esat bijis viens no kinofestivāla Arsenāls tēviem. Kas ar to īsti notiek?
Arsenāls ir beidzies. Lēmums ir pieņemts. Divdesmit pieci gadi ir skaists laiks, un man liekas - pietiek!
Vai tā ir loģiska vai tomēr aizvainota izbeigšanās?
Tā ir loģiska izbeigšanās. Ja kinofestivālu nefinansē nemaz, tad tam nav iespējams pastāvēt.
Intervēja Andrejs Panteļējevs, viedokļus apkopoja Sandris Točs