Eiropas Savienības septiņu gadu budžets nav gluži galošu ražošanas apjoma plānošana piecu gadu periodam, un pat tas mēdza izgāzties. Stāvot mamutbudžeta skaitļu ēnā, bijībā gribas novilkt cepuri un žņaudzīt to rokās tik ilgi, kamēr saule ir uzkāpusi dienvidū, paņemot sev līdzi tumsu. Tūkstotis miljardu eiro var mest visai iespaidīgu ēnu.
Kamēr ES valstu līderi, šķiet, jau apraduši ar varenās naudas kaudzes izmēru un diskutē, vai tai tomēr nevajadzētu būt divdesmit centimetru zemākai, vidējam Eiropas iedzīvotājam tā ir vienkārši milzīga čupa, kas nez no kurienes uzradusies. Un, ja jau tā tur stāv, tad vajadzētu no tās iegūt pēc iespējas vairāk.
Tā nedomājam tikai mēs - ņēmējvalstis -, tā nešaubīgi domā arī devējvalstis. Tām savas taisnīgās daļas iegūšana var pat šķist dramatiskāka nekā mums, jo turīgākās valstis atpakaļ saņems mazāk, nekā iemaksājušas. Ja tādi laiki reiz bijuši, tad tie jau sen ir pagājuši, kad Eiropas pārtikušo valstu pilsoņi juta, ka dzīvo tik labi, ka kaut kas pat paliek pāri solidaritātei. Tagad arī šis pārticības bastions ir ieslīdzis vērā ņemamos parādos, un sociālās garantijas, gadu desmitiem ejot, ir manāmi sarukušas. Pārliecība savus maciņus padarīt plānākus, lai palīdzētu kādai perifērijas valstij labāk konkurēt ar pašu ekonomiku, ir saglabājusies tikai pašu stūrgalvīgāko ideālistu prātos.
Tomēr mēs, ņēmējvalstis, esam ES ziedojuši zināmu daļu savas suverenitātes un uzticības. Rietumeiropas efektīvo ražotāju un veiklo tirgotāju priekšā stāvam tikpat kā kaili. Ja netiksim atbalstīti, mūs vienkārši izkonkurēs un izpirks. Bezbarjeru Eiropā ekonomiskā līmeņa izlīdzināšanās mums ir neatliekams jautājums. Mēs nevaram piekāpties.
Briseles septiņu gadu budžeta plāns drīzāk izskatās pēc stabilitātes signāla finanšu pasaulei, nevis ES pilsoņu saliedēšanas mēģinājuma. Sadalot milzīgo summu pa gadiem un ņemot vērā, ka tā vēl varētu mazināties, būtisks budžeta pieaugums, piemēram, salīdzinājumā ar šo gadu, nav sagaidāms, taču tas garantē turpmāko Briseles svarīgo lomu. Cīņa par šo naudas blāķi atsedz katras dalībvalsts primāro mērķi - savu labklājību, un to pēc iespējas ātrāk. ES vizionārais modelis «ja visur būs labi, tad katram atsevišķi arī būs labi» grūtajos pēckrīzes gados vairs nav pārdodams.
Ambiciozais budžeta priekšlikums modina nesaskaņas. Prasība - ja arī ne nozīmīgi, taču palielināt kopējo budžetu - šķeļ dalībvalstis un solidaritātes ziņā panāk drīzāk pretēju efektu. Francijas Le Monde šajā sakarā raksta, ka ES savā aklajā solidaritātē struktūrfondiem atvēl tik daudz līdzekļu, ka nabadzīgākās valstis vienkārši nevarēs izvairīties no nesaimnieciskas pārvaldes. Angļu The Daily Telegraph savukārt dod vārdu Londonas mēram Borisam Džonsonam, kurš ES nodēvē par zaglīgu krāpnieku kantori un sabiedriskās naudas izsaimniekotāju klubu.
Uz Briseli ar traktoriem protestēt brauc nevien baltieši, bet arī Rietumeiropas lauksaimnieki. Katram savas prasības, bet visi ir vienoti neapmierinātībā. Tā vietā, lai reaģētu uz sabiedrības sūtītajiem signāliem, uz galda tiek nolikta naudas čupa, par ko izkauties.