Tas sasaucas ar vienu no maniem pirmajiem novērojumiem pirms divdesmit gadiem, aizsākot studijas Norvēģijā. Norvēģi runāja par tādu īpatnēju Jantes likumu. Īsumā: tie ir skandināvu sabiedriskās mentalitātes baušļi - iedzimta/iedēstīta tieksme uz vienlīdzību un sabiedrisku solidaritāti. Pamatpostulāts - neizrādies! Tas esot aizgājis pat tik tālu, ka, kā pa daļai jokojot stāstīja, kuģniecības magnāti pusdienās ēdot mājās sasmērētas sviestmaizes un savus zelta _Rolex_ publiski nenēsājot, bet glabājot zem spilvena, lai apskatītu tos pirms gulētiešanas.
Otto Ozola darbā šis Jantes likums ir sarkanais pavediens - reiz grāmatas varonis, 1990. gadā meklēdams politisko patvērumu Dānijā, par to uzzina. «Likuma» autors ir XX gadsimta pirmās puses dāņu/norvēģu rakstnieks Aksels Sandemūse, un tas sastāv no desmit baušļiem. Visi ir variācija par pirmo bausli: «Nedomā, ka esi īpašāks par mums.» Šis bauslis, protams, ir īpaši aktuāls krīzes un grūtību laikā, no kurām var izbrist tikai tad, ja ziedojas visi solidāri. Visticamāk, arī Latvieši ir visur nebūtu tapuši bez krīzes. Pat ja būtu, tad «Otto Ozola» sarakstītajam «pirmajam latviešu globālajam trillerim» nebūtu tādas rezonanses. Romāns ir aizķēris lasītājus ar savu nepretenciozo toni, naivo asprātību un mazā cilvēka (jo kas gan cits latvietis ir globālajā arēnā) pašcieņu - ne velti latviešiem patīk Šveiks. Tajā nav dzīves grūtību nokaitinātā cilvēka melnbaltā redzējuma, nav pretnostatījumu un indes, nav moralizēšanas, kādas ikdienā lasām interneta komentāros.
Latvieši ir visur ir lēta un humoristiska enerģijas bumba latviešu pašapziņai; Latvijas un pasaules vēstures paviršs pārstāsts caur labdabīgu trilleri ar latviešiem «visa centrā». Romāna varonis Otto Ozols, no kā pats autors ir aizguvis savu pseidonīmu, 1990. gadā ar padomju miera aktīvistiem aizbrauc velobraucienā uz Zviedriju un no turienes uz Dāniju, kur joka pēc piesakās uz politisko patvērumu. Savā būtībā zinātkārs Sprīdītis, šis panaivais tipāžs nes sevī arī tādu pasaules pilsoņu kā Bonds, Minhauzens un Remarks īpašības. Pasauli iepazīt alkstošais «sovku» (padomju) latvietis Ozols sakārtotajā Kopenhāgenā nespēj ilgi izturēt un pārceļas uz bohēmisko Berlīni, kur pie zooparka satiek kādu alu pļumpējošu brangu vācieti ar skumjām suņa acīm, stipri līdzīgu Rammstein solistam, un pārsteidzoši labām zināšanām par Latvijas vēsturi. Tas sāk Ozolam klāstīt: kur pagriezies, «tur latvieši ir priekšā - visnegaidītākajās vietās un notikumos!». Latviešu senči kurši ir bijuši vikingi, viņi ir likuši pamatu Krievijas pilsētvalstīm, arī Katrīna Pirmā ir bijusi latviete, latvieši kopā ar ebrejiem realizējuši 1917. gada revolūciju, pēc tam tās dibināto komunistisko sistēmu paši gāzuši un tā joprojām.
Romānam ir Čikāgas piecīšu stila latviskums - mundrs un patriotisks, tai pašā laikā lādzīgs un kosmopolītisks. Kā Justeina Gordera literārā filosofijas vēsture Sofijas pasaule Ozola trilleris izstāsta caur viena cilvēka stāstu visu pēdējo laiku vēsturi elementārā «kāpēcīša» stilā. Tiesa, Gorders par pamatu ņēma faktus, turpretim Ozols ar ironiju un humoru liek lietā visu, par ko latvieši ir bijuši lepni, jaucot īstenību ar klišejām, pieņēmumiem un konspirācijas teorijām - sākot ar strēlniekiem un Štirlica «patieso» izcelsmi un beidzot ar sieriņu Kārums. Uz tā fona arī nav būtiski, ja šādi tādi sīkumi ir neprecīzi, piemēram, Rietumberlīnes rajons, kurā varonis dzīvo, latviski saucas Kreicberga (Kreuzberg), nevis Kreicburga (kā Hamburg). Taču kā sava laikmeta kolāža caur latvieša acīm šis romāns ir visai precīzs, jo līdzīgiem vērojumiem un sajūtām vismaz man pašam nācies iet cauri, 90. gadu sākumā sastopoties ar Rietumu pasauli. Savukārt kā ne vienam vien tautietim, arī Ozolam ir raksturīgi postpadomju cilvēku netikumi un gaume - viņš nodarbojas ar cigarešu kontrabandu, brauc ar Porsche un dzer Courvoisier. Un, kā iemiesojot daudzu savu tautiešu vēlmes, viņš tos nomierina, restaurē latviešu iecietīguma un vienlīdzības instinktu, sakārto attiecības ar cittautiešiem un pēc nopelniem liek samaksāt zviedru bankām.
Krīzes ēnā ir daudz runāts par mūsdienu latviešu mentalitāti, dominējot nopietnam tonim. Ozola nenopietnā grāmata nav literārs šedevrs, tā vietām ir pavirša sērfošana pa vēsturi ar informācijas blokiem, kas šķiet izkopēti no Vikipēdijas, tā pat neaicina uz diskusiju, jo tai nav intelektuālas pretenzijas. Taču kaut kādā veidā šī mundrā un veldzējošā fikcija pārliecinoši pasaka to, ko nav spējusi pateikt neviena nopietna diskusija vai labticīga ekonomiska prognoze, - būs labi. Un tādu sajūtu šodien ļoti gribas. Par to autoram paldies.