Moderns kā melns uzvalks
«Kad cilvēki, kas katru rītu tīra zobus - un es pieņemu, ka tādu ir daudz, - izspiež tūbiņu, tad kļūst redzama faktūra. Gleznas tēli piebiedrojas līdz ar spiedienu,» Kristaps Zariņš nesteidzīgi sāk klāstīt savu gleznošanas tehniku izstādē Vulkāns. Neraugoties uz prozaisko aprakstu, viņš atzīst, ka gleznošana viņam ir emociju palete. «Zinātnieki aprēķinājuši, ko katra krāsa nosaka - kādreiz teica, ka virtuve jākrāso zaļa, jo mušas sprāgst, kaut kā tā,» iesmejas mākslinieks.
Izstādes emocionālais lādiņš nāk no katarses, ko viņš dabūja, uzkāpjot Atēnu Akropolē un ieraugot tur esošās antīkās skulptūras. «Mani interesēja faktūra, jo gleznoju es skulptūras. Faktūru raksturo krāsas un palīdz pateikt to, ko vēlējos teikt - ka skulptūras ir vienkārši skaistas,» stāsta K. Zariņš. «To, ka sievietes ir skaistas, zina 70% cilvēku. Bet to, ka vīrieši ir skaisti, var uzzināt, aizbraucot uz Akropoli. Visvairāk mani pārsteidza kuross, kurš stāvēja muzejā un kuram bija gurni tādi, ka var iedurt dakšiņu. Sasprindzināti, bet skaisti, sievišķīgi, bet tādi, kas var rotāt arī vīrieti. Rīgas Laikā bija raksts, kur bija analizēta Spartas armija, lojalitāte starp skolotāju un skolnieku - sastājoties ar mugurām kopā, viņi ir neuzvarami, jo jānosit abi. Varētu vilkt paralēles - šeit faktūra ar krāsu sastājusies kopā ar mugurām.» Grieķijā, pretēji greznākajai Itālijai, māksla, viņaprāt, ir kā vecs ķieģelis - un līdz ar to ir mīļa un vienkārša. Tādējādi viņš pamatā ir izmantojis nedaudz krāsu - okeru, zilu, baltu, bet tās jaucis. «Bieži tā ir viena krāsa, bet nianses rodas atkarībā no tā, vai esi ar pirkstu izbakstījis, ar otu izsmērējis, terpentīnā vai lakā iemērcējis,» Kristaps Zariņš stāsta, «es pārstāvu to, kas saucas klasiskā glezniecība, un tā ir tik moderna, cik moderns ir melns uzvalks. Attiecīgi izmantoju klasisko tehniku, un tas, ko rādu, ir humāns.»
Noslēpis meistarību
Turpretim Kaspars Zariņš norāda, ka viņš pēdējā laikā esot mainījies. Viņaprāt, glezniecība ir klasiska lieta, kas attīstās, tomēr tā attīstās lēnāk nekā jaunie mediji, un, otrkārt, to ietekmē šie paši jaunie mediji ar savām vizuālajām iespējām. «Respektīvi, glezniecībai ir, brutāli izsakoties, jābūt konkurētspējīgai ar kliedzoši sarkanu mērkaķa pakaļu, atomsprādzienu vai varavīksni,» uzskata K. Zariņš. «Jaunie vizuālie mediji ir ļoti aktīvi un, ja tu nespēj uztaisīt konkurētspējīgu lietu, neviens uz to neskatās. Attiecīgi glezniecība ir mainījusies, tā kļuvusi sociālāka, it kā dzīves mirkļa, it kā asa notikuma atspoguļojums. Tai ir jābūt saprotamākā valodā. To var arī redzēt manos darbos. Ar šo izstādi esmu mainījies tai ziņā, ka esmu attālinājies, esmu noslēpis to meistarību, jo mani tā vairs neinteresē, skaistums vairs nav primārs, mani vairs neinteresē tā glezniecības puse, kas bija raksturīga XIX-XX gadsimtam.» Viņaprāt, glezniecība jauno vizuālo mediju iedarbībā ir kļuvusi vienkāršāka, bet sociāli uzrunājošāka. Viņš saskata līdzības ar 80.- 90.gadiem, kad glezniecība darbojās kā sociāla protesta forma. «Taču tagad sociālais gleznās vairs nav kā protests, bet kā sastāvdaļa,» viņš norāda.
Bailes būt pionieriem
Izstādē Iekšējā balss būs apskatāmi ap 20 Kaspara Zariņa lielformāta darbiem, un visi ir figuratīvi. Turklāt visi tēli ir vīrieši. «Tas ir nevis tāpēc, ka es būtu homoseksuālists, bet ar vīriešu tēlu es protu izteikt lietas būtību, varu abstrahēties un izmantot viņu kā ieroci, ko man nav izdevies izdarīt ar sievieti,» paskaidro gleznotājs.
Darbi ir simboliski, un tajos reizēm izmantoti klasiski motīvi, kā, piemēram, darbā Svētais vakarēdiens. Tas nav gleznotas reliģiskas iedvesmas dēļ. Viņa gleznā vakarēdiens ir cilvēku sapulce, kur viņi sanāk kopā un mēģina ko atrisināt. Zariņš tur ieviesis jaunus elementus - piemēram, putniņus, kas no galda noēd drupačas un izplata vēstis. Kristus ir novietots ar muguru, bet gaisma nāk no galda. Savukārt uz Jūdu gleznā nav īpašas norādes. «Tas ir pēc skatītāja izvēles,» paskaidro gleznotājs. Citi darbi ir simboliski laikam, kurā dzīvojam, kā Došanās nezināmā virzienā, kur atainoti narkomāni, simbolizējot viņu «lidojumu» un visu pārējo cilvēku kustību nezināmā virzienā. Laika zīmes ir vienkārša kompozīcija, kur atveidots kails cilvēks. «Viņš ir viegli sasprindzis vai atslābis. Ideja ir - cilvēks mūsdienās ir daudz plikāks nekā bija agrāk,» skaidro Kaspars Zariņš. «Ar jaunajām tehnoloģijām viņš ir sasniedzams ātrāk, izpētāms ātrāk, jaunās komunikācijas atļauj cilvēku izlobīt ātrāk, nekā viņš vēlētos.» Vairākās bildēs ir suņi. «Man ir bijuši daudzi suņi. No viņiem daudz var mācīties - viņi ir patiesāki, neslēpj savus nodomus, pat ja tie ir slikti,» stāsta mākslinieks. Viens darbs, kur vērojami suņi aplī, saucas Cita frekvence, un tajā iedvesma nāk no gotiskās rozes viduslaiku vitrāžās, stadiona gaismām un sazvērestības idejas.
Stāstot par darbu radīšanu, Kaspars Zariņš norāda, ka tie nāk no kādiem iepriekšējiem idejiskiem iedīgļiem. «Katrā ziņā biju nolēmis uzgleznot kaut ko pašam sev interesantu, jo neesmu atmetis domu vēl pārsteigt pasauli,» viņš saka, - «mākslinieka doma atšķiras no skatītāja redzējuma, bet mākslas uzdevums ir radīt cilvēkiem iespēju kustināt smadzenes».
Runājot par «smadzeņu kustināšanu» latviešu glezniecībā, viņš norāda, ka vēlētos tajā redzēt vairāk «dinamīta».
«Esmu domājis par to, kāpēc tajā bieži ir dekoratīvisms, kas ir provinciāla izpausme un ko arī man var kādreiz pārmest,» Kaspars Zariņš spriež. «Dzīvojot lielpilsētās, ir milzīga sacensība un attiecīgi asāka domāšana. Savukārt latviešiem, šķiet, ir bailes būt nesaprastiem pionieriem. Tāpēc vienkāršāk ir paņemt jau gatavu ideju, kas līdz šejienei vēl nav nonākusi, un būt tās ieviesējiem šeit.»