Nedēļas sākumā vācu žurnāls Der Spiegel publicēja infomāciju, ka Grieķijas budžetā tomēr ir divreiz lielāks deficīts, nekā bija paredzēts, lai saņemtu nākamo palīdzības porciju. Runa ir par 20 miljardiem eiro, kas pasprukuši garām nemanīti. Lai padarītu šo skaitli taustāmāku, atgādināšu, ka Atēnu olimpiskās spēles Grieķijai izmaksāja 11,5 miljardus eiro. Vēl taustāmāku to padara Latvijas 2012. gada budžets 6,3 miljardu eiro apmērā. Kā tad vērtēt mūsu izvirzīto mērķi 2014. gadā pievienoties eirozonai?
Neviļus jādomā par mierinošajiem Valda Dombrovska Rīgas konferencē teiktajiem vārdiem, ka šī vis nav eiro krīze, tā drīzāk esot tikai Eiropas parādu krīze. Izklausās sakarīgi, un Grieķijas piemērs šo tēzi no pirmā acu uzmetiena apstiprina. Tomēr gribu uz premjera teikto paraudzīties mazliet detalizētāk, jo šis arguments pamazām kļūst par tādu kā aksiomu, lai pierādītu, ka ar eiro viss ir vislabākajā kārtībā, nu tikai tie parādi...
Šeit tiek apgalvots, ka problēmas sekas, tātad parādi, ir arī problēmas cēloņi. Pati problēma tiek atstāta izolēta, un tur nav ko meklēt, tur viss ir kārtībā. Tieši šāda miglas pūšana acīs kalpo par dzinuli eiroskepticismam. Nesaprotami, kāpēc eirozonas idejiskajiem tēviem un viņu pēctečiem šķiet, ka eiro drīzāk atbalstīs, ja tam vienkārši ticēs, nevis, ja to sapratīs. Kāpēc jāuztur eiro neievainojamības aura, ja ir skaidri redzams, ka tas ir ievainojams? Ja tirgū kāds mēģina pārdot vecus kartupeļus, apgalvojot, ka tie ir tikko no lauka, mēs vairs pie šī pārdevēja neiesim nekad, kaut arī viņam pēc tam būtu labākie kartupeļi tirgū. Šis vienkāršais princips skaidri atspoguļojas statistikas ailītēs par Latvijas pilsoņu atbalstu eiro ieviešanai.
Kaut kad sen tika ieviesti Māstrihtas kritēriji, kurus vienmēr nav spējusi ievērot ne Vācija, ne Francija, nemaz nerunājot par tā saucamajām PIGS valstīm - Portugāli, Īriju, Grieķiju un Spāniju. Sankcijas nesekoja, eirozona gāja pašplūsmā, eiro bija balstīts uz godaprātu un uzticību. Aktuālās finanšu problēmas spilgti atklāj eirozonas vērtību krīzi. Tuvākajā laikā daudz kas mainīsies - pārraudzība kļūs centralizētāka un stingrāka, sankcijas būs bargākas, vēl nav īsti skaidrs, cik lielā mērā Latvijai būs jāpiedalās eirozonas kopējā parāda dzēšanā. Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, bet tas, ko mēs saņemam no atbalstītājiem, ir caurumaini argumenti.
Pēc Dombrovska nākamais auditoriju uzrunāja Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, kurš ir jau pieredzējis eiro atbalstītājs. Un, lai gan mazliet citā kontekstā, viņš tomēr teica zīmīgus vārdus, kurus arī iespējamajam nākotnes Eiropas Komisijas prezidentam vajadzētu likt aiz auss - sabiedrība ir inteliģentāka, nekā politiķi un žurnālisti liek mums domāt.