Pirmās rakstveida liecības par sadedzināšanos ir vismaz 2100 gadu vecas un nāk no Indijas: karotāju šķirā bija izveidojusies tradīcija, ka pēc vīrieša nāves viņa sievai bija dienas laikā jāizlemj, vai viņa vēlas tikt sadedzināta kopā ar vīra ķermeni. Sanskritā šis rituāls saucas sati un nozīmē patiesību, taisnību vai vienkārši uzticīgu sievu. Indijā vēl mūsdienās no visiem pašnāvniekiem sadedzinās 7-8%. Vēl tā bija izplatīta garīdznieku rindās. Vēsturē iegājušas t.s. ugunskristības, kuras kā protesta akciju izpildīja pareizticīgie vecticībnieki baznīcas šķelšanās laikā. Degošu šķidrumu izgudrošana revolucionēja pašaizdedzināšanos. Vairāki cilvēki sadedzinājās, protestējot pret Vjetnamas karu vai arī pret padomju armijas iesoļošanu toreizējā Čehoslovākijā.
Balstoties uz Dr. C. Braunes pētījumu, kurā apkopoti dati par 53 pašaizdedzināšanās pacientiem kādā Hamburgas slimnīcā no 1997. līdz 2001. gadam, var apgalvot, ka šie pašnāvnieki ir skumīgi radoši. Liela daļa aplējušies ar viegli uzliesmojušu šķidrumu un vienkārši aizdedzinājuši sevi, bet vairāki to ir darījuši arī savā privātajā auto un pēc tam mēģinājuši kaut kur ietriekties, viņi ir sēdušies degošā lapu kaudzē, aizdedzinājuši gāzes balonus, pat lēkuši uz vilciena augstsprieguma vadiem.
Nogalināt pašam sevi daudziem šķiet neiedomājami, darīt to aizdedzinoties - vēl neiespējamāk. Neraugoties uz to 58 gadus vecā latviete bija jau trešais cilvēks, kurš kopš 2000. gada Reihstāga tuvumā mēģinājis aizdedzināties. Vācijā šis «gadījums» ažiotāžu neizraisīja, nākamajā dienā vairākās avīzēs tas parādījās īsa notikuma apraksta veidā.
To, ka šāds notikums var gūt pavisam citu aktualitāti, parādīja nesenie notikumi Tunisijā. Kādam augļu pārdevējam ierēdņi ne pirmo reizi patvaļīgi atsavināja visu preci, izmisumā viņš aplēja sevi ar benzīnu un publiski aizdedzinājās, piešķildams dzirksteli gan sev, gan protesta kustībai pret autoritāro režīmu. Un kļuva par vienu no sacelšanās simboliem. Kas notika arābu valstīs pēc tam, visiem ir zināms.
Lai arī Vācu medijiem latvietes publiskais sadedzināšanās akts nebija titullapas vērts, Latvijai šāds gadījums ir unikāls. Vienreizēja ir arī Latvijas vēstnieka Vācijā reakcija: sākumā viņš līdzjūtīgi paziņo, ka darbinieki apmeklēs slimnieci, lai uzzinātu, kā viņa tālāk vēlas rīkoties, bet pēc tam «apzīmogo» viņu kā psihiatrijas un narkoloģijas centra pacienti. Joprojām nav īsti zināms, kas pamudināja sievieti uz šādu rīcību. Viņas teiktais, ka Latvijas iestādes vēloties viņu nogalināt, ir vienīgais izteikums, ko vēstniecība piedēvē pašnāvniecei. Nu, lūk, «problēma» atrisināta - tā ir tikai kārtējā nepieskaitāmā, kas narkotiku un sazvērestības teoriju iespaidā uzskata, ka Latvijas sistēmā kaut kas nav kārtībā.