Kā sāki spēlēt futbolu?
Kad nebija mobilo telefonu, datoru, kad televīzijā rādīja tikai vienu kanālu un vispār izklaides iespēju bija mazāk, bērni brīvo laiku pavadīja sportojot. Arī es nebiju izņēmums. Tēvs bija futbolists. No viņa mantoju gēnus un interesi par sportu. Ziemā slēpojām, vasarā spēlējām futbolu.
Apstākļi un inventārs manā bērnība bija pavisam citāds. Viena veida kedas visā republikā, tās tad visi arī valkājām. Tobrīd nedomājām par to, cik tās ērtas vai neērtas, vienkārši spēlējām ar to, kas ir. Ādas bumbu toreiz tikpat kā nebija iespējams dabūt, tāpēc dauzījāmies ar gumijas bumbu.
Spēlēt gribētāju netrūka. Regulāri savācāmies ap divdesmit puikām. Ziemā rāvām hokeju, vasarā - futbolu. No tās kompānijas es un Leonīds Tambijevs (bijušais Latvijas izlases hokejists, visu laiku rezultatīvākais valstsvienības spēlētājs, tagadējais HK Rīga galvenais treneris - aut.) kļuvām par profesionāliem sportistiem.
Pateicoties sporta skolotājam, tikām pie iespējas spēlēt stadionā ar vārtiem, nevis pagalmā meklēt līdzīga augstuma kokus. Paši laukumu kopām, griezām zāli ar šķērēm un nažiem (smejas).
Karjeras laikā esi spēlējis dažādās pozīcijās. Kur pašam labāk patika?
Jaunībā spēlēju malējā aizsarga un malējā pussarga pozīcijā. Tā kā biju diezgan rezultatīvs, 1992. gadā Skonto treneris mani izmantoja kā centra pussargu, lai varu pielietot savas prasmes aizsardzībā un uzbrukumā. Pašam šī pozīcija arī patīk vislabāk, jo visu laiku esi notikumu epicentrā.
1996. gadā tikai retais Latvijas futbolists spēlēja ārzemēs. Kā nokļuvi Austrijā?
Tur dzīvoja bijušais Daugavas spēlētājs Miļevskis. Viņam bija kontakti Vīnes Austria, un mani izīrēja uz vienu sezonu. Tobrīd baumoja, ka par mani interesējas arī Maskavas Spartak, bet tas jājautā kluba prezidentam. Pēc vienas sezonas atgriezos Skonto, jo Austria nevēlējās par mani maksāt naudu klubam.
Trīsarpus sezonas pavadīji arī Anglijā.
Jā, tā man bija ļoti vērtīga pieredze. Šai laikā klubā nomainījās vairāki treneri. Katram vajadzēja sevi no jauna pierādīt. Bija smagi, bet tas mani norūdīja. Anglijas zemākajās līgās spēlē primitīvu futbolu bez vidējās līnijas, tāpēc man kā centra pussargam tā nebija labākā vieta spēles stila ziņā.
Lielākie panākumi tev laikam bija ar Latvijas izlasi?
Jā, noteikti. Iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā bija fantastisks sasniegums. Kas tāds man pat sapņos nerādījās. Neizšķirts 2:2 pret Turciju bija emocionāli spilgtākais notikums manā futbolista karjerā, bet nebūt ne vienīgais no izlases spēlēm. Neaizmirstama bija katra no cīņām finālturnīrā. Milzīgs gandarījums par punktu pret Vāciju, bet arī pret čehiem un Nīderlandi nospēlējām cienīgi.
Domāju, ka Latvijas izlase rādītu vēl vairāk brīnumu, ja tiesneši reizēm netiesātu pret mums. Pirms gada pret Grieķiju (2:5) tiesnesis iedeva «pendeli» pat nedomājot, neļaujot epizodei beigties. Skaidrs, ka viņš vienkārši gaidīja iespēju piešķirt 11 metru soda sitienu, lai nebūtu sensācijas. Portugālē spēlē ar Nīderlandi pārkāpu noteikumus pret Edgaru Dāvidsu pāris metru pirms soda laukuma, bet tiesnesis nozīmēja «pendeli» uz mūsu vārtiem, kas mūs morāli sagrāva. Tāds mums liktenis, mazai valstij, kuras dalība finālturnīrā nav finansiāli izdevīga.
Vai nevēlējies atvadīties no izlases Latvijā, nevis Ķīnā?
Protams, labprāt gribētu atvadu spēli, bet tā kādam ir jāorganizē, un vispār - ar šo jautājumu jāvēršas ne pie manis.