Jauna pilnmetrāžas opera latviešu mūzikā ir pietiekami rets un svarīgs notikums līdzās 40. gados rakstītās Bruno Skultes Vilkaču mantinieces pirmizrādei nesenā pagātnē. Andra Dzenīša operas Dauka instrumentācija, dramaturģiskā uzbūve un psiholoģiskais vēstījums ir drīzāk rada Jānim Kalniņam un Jānim Mediņam - tieši tāpat kā jaundarba mākslinieciskā vērtība, kuru aptumšo vienīgi brīžiem vienveidīgais un neizstrādātais melodiskais materiāls. Tomēr to atsver gan orķestra krāsu un harmoniju piepildījums, gan mūzikas intensīvais dramatisms un daudzslāņainais saturs. Dauku Dzenītis rakstījis, domājot par konkrētiem solistiem, un, iespējams, tieši tādēļ šeit Rihards Mačanovskis, Andris Lapiņš, Kārlis Saržants, Viesturs Jansons ir tik pārliecinoši kā vēl nekad, ēnā, protams, nepaliekot arī Ievai Paršai un Kristīnei Gailītei, bet par vislielāko veiksmi uzskatāms galvenās lomas atveidotāja Armanda Siliņa vokāli un skatuviski piesātinātais, stabilais un spriegais priekšnesums. Vēl viena komponista domubiedra Aigara Meri darbs pie orķestra diriģenta pults vainagojies ar ne tikai korektu, bet arī krāšņu un izteiksmīgu partitūras lasījumu. Rīgas Doma zēnu kora dziedājums un Katrīnas Neiburgas spožais mākslinieces veikums operas uzvedumam piešķīris papildu bagātīgumu un dziļumu. 5 5 5 5 5
Operas skelets un miesa ir orķestris - tieši instrumentālā daļa uzbur to skaistuma sajūtu, kas paliek vēl kādu laiku pēc operas noklausīšanās. Te uzslava LNO orķestrim, kas ieguldījis milzu darbu, un prasmīgajam diriģentam Aigaram Meri, kura vadībā opera rit pareizā gaitā. Solisti spoži - katrs kā spilgta krāsa Daukas kaleidoskopā. Sevišķi uzteicami abu galveno varoņu atveidotāji Armands Siliņš un Ieva Parša, kā arī (manuprāt, nenovērtētais) Kārlis Saržants, Rihards Mačanovskis un Kristīne Gailīte. Katrīnas Neiburgas video veiksmīgi iemieso gan darbības inscenējumu, gan scenogrāfiju - vienīgais brīdis, kur video šķiet lieks, ir zēnu seju panorāma operas finālā, kad gribas izbaudīt mūzikas absolūto pianissimo. Iebildumi pret vairākiem fināliem un vokālo intonāciju mazizteiksmīgumu, sevišķi pret pārlieku ekspluatēto tritonu. Taču to var uztvert kā komponista rokraksta pazīmi - lūk, solisti grebj mazus, skarbus nogrieznīšus lielās simfoniskās laivas sānos. Andris Dzenītis radījis kinematogrāfisku un, gribas teikt, latvisku opusu, kurā dominē smeldzīgs bezgalīgums (jau dzirdu eirooptimistu balsis - nu cik var ar to pelēko ņemties). Bet te nav bezcerības, ir gaišs apvārsnis - nesasniedzams. Cerams, šis darbs nekļūs par kārtējo nenovērtēto. 5 5 5 5 5
Jauna latviešu opera uz Latvijas Nacionālās (!) operas lielās skatuves ir notikums, kam vajadzētu būt nevis retuma, bet gan pašsaprotamas tradīcijas statusā. A. Dzenītis piedāvā dziļi simfonizētu partitūru ar neparastām un asociatīvi bagātām orķestra krāsām - kā simfoniju, papildinātu ar dziedrunu. Ritmos, faktūrās un tembros ir tik daudz jūras - ūdens kustības, ledus mirdzuma, dzelmes tumšuma, miglas dūmakas, vēja spīvuma, kaiju klaigu, kuģu sirēnu tālumā. Tas viss portretē arī titulvaroņa iekšējo pasauli. Pietrūkst tikai tēlu individualizācijas, jo visa opera riņķo vienā intonācijā ap slideno tritona intervālu. Iespaidīgs ir vizuālais konteksts - melnbaltā videopasaule ar dažiem krāsu akcentiem, arī Daukas dubultnieks. Pateicoties jaunajai operai, pēkšņi top redzams LNO trupas potenciāls. Turklāt spoži apliecinās solisti, kuri līdz šim bēdzināti «pagrīdē». Armands Siliņš paveic īstu varoņdarbu - ne tikai organiski iejūtoties Daukas tēlā, bet arī teju visu laiku atrodoties uz skatuves. Klibā skolotāja aina ir tenora un komiķa Andra Lapiņa zelta stunda. Spilgts un neaizmirstams Andža tēvam atvēlētajā epizodē ir Kārlis Saržants, tas pats par Rihardu Mačanovski - mācītāju un Viesturu Jansonu - ģimnāzijas skolotāju. Zvīņa tēlā Guntaram Ruņģim izcili izdodas vislielākais kretīns, pārliecina Ieva Parša, Kristīne Gailīte un Andžella Goba.