Demokrātijas dzimšana ir skaista, bet ne vienmēr patīkama. Pulkvedis Kadāfi mērdēja Bengāzī naudas badā, tāpēc tā nebija pievilcīga pilsēta pat pirms sacelšanās. Tagad revolūcijas kņada tai liek izskatīties vēl jo nolaistākai. Taču tieši tāpat kā postaža vairoja spītu, tā arī vecu karogu, pašdarinātu plakātu un saburzītu skrejlapiņu gūzma liecina par lielām cerībām.
Devos uz Bengāzī, lai atklātu pirmo Eiropas Savienības biroju brīvā Lībijā. Tāpat kā Tahīra laukumā Kairā, arī šeit sastapos ar entuziasmu reformu veikšanai un lielu sirsnību, kas vērsta uz lībiešu Eiropas kaimiņiem Vidusjūras otrā krastā. Garāmgājēji mani sveicināja drīzāk kā draugu, nevis kā ciemiņu, kas viesojas pirmoreiz. «Esi sveicināta, Ketij, esi sveicināta, Eiropa,» teica viens no viņiem, «mēs zinām, ka jūs par mums rūpējaties, paldies par apciemošanu, brauciet vēl!»
Pārejas nacionālās padomes birojā mani sagaidīja sešgadīgā Fatma, tērpusies tradicionālajā lībiešu apģērbā ar kaltām sudraba rotām, kas greznoja potītes, plaukstu locītavas un pirkstus. Viņa bija atnākusi, lai man pasniegtu ziedus. Meitene stāstīja, ka viņai patīk gleznot un ka viņai ir divi jaunāki brāļi, bet viņas tēvs diemžēl ir miris, tādēļ tagad par ģimeni rūpējas viņas tēvocis.
Kamēr Fatma sēdēja man blakus, runāju ar nacionālās padomes līderiem par viņu cerībām, kas saistītas ar valsti. Viņi teica: «Mēs vēlamies pārmaiņas mūsu pašu labā. Mums tikai nepieciešama jūsu palīdzība dažās lietās.» Drošība ir viena no viņu lielākajām rūpēm. Nestabilas robežas un pārāk daudz ieroču valstī rada nopietnas problēmas. Vienas no viņu prioritātēm ir pienācīga robežu pārvalde un iedarbīga ieroču licenču piešķiršanas sistēma.
Drošības jautājumi visvairāk uztrauc vecākus cilvēkus. Jaunāki lībieši vairāk plāno, kā piedalīties demokrātijas veidošanā. «Tas nav saistīts vienīgi ar vēlēšanām,» viens no viņiem teica. Tāpat kā Ēģiptē, revolūcijai ir plašs sociālais pamats, kas vērsts vairāk uz laicīgām tēmām - tādām kā brīvība, tiesiskums un vienlīdzība. Reliģija ir svarīga, bet nav galvenā - vismaz ne tagad. Cilvēktiesību aktīvists Muhammeds pavadījis astoņus gadus cietumā kā politieslodzītais. «Atrašanās ieslodzījumā nebija pats sliktākais,» viņš man teica, «vislielākais noziegums bija tas, ka Kadāfi centās nonāvēt mūsu garu un mūsu sapņus.» Jezits, izbijis inženieris, ir tipisks to jauno demokrātijas revolucionāru pārstāvis, kurus dēvē par shabab. Patlaban viņš vada radiostaciju. Plašsaziņas līdzekļu Bengāzī ir daudz - kopš revolūcijas sākšanās iznāk 55 laikraksti.
Sievietes, kuras es satiku, nākotnē vēlas valstī spēlēt nozīmīgu lomu. Viņu vēstījums bija šāds: «Sievietēm ir jātic sev pašām, jāapzinās, ka viņas var tikt iesaistītas mūsu demokrātijas izveidošanā. Viņām nekad nav bijusi dota tāda iespēja, tādēļ mums ir vajadzīga palīdzība.»
Devos prom no Bengāzī pārliecināta, ka Eiropas Savienībai šī palīdzība būtu jāsniedz. Lībijā, tāpat kā Ēģiptē un Tunisijā, ES pienākums ir sniegt praktisku atbalstu - ne tikai tagad, bet arī ilgi pēc tam, kad būs apklusuši ieroči un Rietumu žurnālisti atgriezušies mājās. Mēs varam palīdzēt nostiprināties demokrātijai - vārda brīvībai, cilvēktiesībām, objektīvai pārvaldībai, neatkarīgai tiesu varai, izpildāmām īpašumtiesībām un vienlīdzīgai un godpilnai kultūrai.
Tomēr demokrātiju nevar uzspiest no ārpuses. Tā būs lemta sabrukumam, ja to uztvers kā Rietumu imperiālismu XXI gadsimta stilā. Īsā vizīte Bengāzī kliedēja visas bažas, ka tāds varētu būt ES palīdzības liktenis. Ilgas pēc demokrātijas - visā Lībijā, ne tikai Austrumu pilsētās, kuras pašreiz pārvalda Pārejas nacionālā padome, - ir skaidri sajūtamas. Sarunu laikā es nesāku runāt par cilvēktiesībām un tiesiskumu - viņi paši to sāka.
Protams, neviens nevar garantēt, ka Lībija pēc Kadāfi krišanas kļūs par paraugu liberālai demokrātijai. Vēsturē ir piemēri, ka revolūcija ir beigusies neveiksmīgi, tā iemesla dēļ, ka tirānija, bailes un korupcija varētu atgriezties. Eiropas Savienība nopietni strādās kopā ar jauno Lībiju, lai nodrošinātu, ka demokrātija plaukst un turpinās.
Pašu uzmundrinošāko brīdi es piedzīvoju, kad vairākiem no viņiem vaicāju, kāda nākotne sagaida tos, kas bija tuvi Kadāfi. Kāds man atbildēja, ka viņi sekotu Dienvidāfrikas paraugam un izveidotu taisnības un samierināšanās komisiju. Pārējie māja ar galvu - ne tikai vienkārši piekrītot, bet it kā tas būtu pats par sevi saprotams.