Gaidāmais Krievijas tūristu pieplūdums Ziemassvētku un Jaungada atnākšanas laikā ir laba zīme, kas sola peļņu tirgotavām un viesnīcām, taču ne tikai - tas apliecina mūsu valsts un galvaspilsētas pievilcību, varētu teikt, rietumu modeļa pievilcību. Un to nespēj mazināt pat ar dažādu politisku propagandas kampaņu palīdzību un regulāri rīkotām, piemēram, tādām aptaujām - kuras valstis krievi uzskata par lielākajām ienaidniecēm. Kā zināms, tieši Baltijas valstis kopā ar ASV ir nedraudzīgāko valstu saraksta galvgalī. Tomēr tas, ka viena kaimiņvalsts iedzīvotāju daļa uz to nereaģē, liek domāt, ka Krievijā šādām aptaujām un politikai kopumā daudzi neuzticas. Un cilvēki paši veido savu skatījumu uz pasauli. Atmiņā neuzpeld mūsu valstī rīkota aptauja, kurā Latvijas iedzīvotājiem nāktos izlemt, kas ir šejieniešu galvenie ienaidnieki. Vienkārši šāds negatīvisms netiek kultivēts, lai gan uzdot taču drīkst jebkuru jautājumu. It kā tieši tā uzskatīja TV5, kas savulaik uzdeva jautājumu, vai pamatota ir Latvijas valsts pastāvēšana. Varētu ieteikt turpināt aptauju starptautiskā mērogā, kā nākamajiem uzdot jautājumu Krievijas vēstniecībā, cik lietderīga ir Krievijas Federācijas pastāvēšana esošajās robežās.
Taču ne tikai «vienkāršajiem» Krievijas iemītniekiem ir vēlēšanās doties uz rietumiem, lai atpūstos, iegādātos īpašumus, atvērtu kontus bankā, kā arī izskolotu bērnus. Tas interesē arī Krievijas varas pārstāvjus un arī pašus augstākos valsts vadītājus. Taču te iezīmējas būtiska atšķirība starp daudziem «elites» un pārējo aprindu pārstāvjiem. Varas ļaudis pret rietumu pasaules pārstāvjiem izturas ar nicinājumu, viņu acīs neko nenozīmē tur pastāvošā sistēma, kuras pamatā visu iedzīvotāju vienlīdzība, kur visu nediktē korumpēti dažāda lieluma varas pārstāvji. Tas ir paradokss - Krievijas elites pārstāvji vienlaikus nevar ciest šos rietumu lohus, kas aicina iedibināt demokrātisku kārtību, taču vienlaikus tiecas uz turieni. Saprotams, viņi netic rietumnieku pasaciņām, ka viss nav nopērkams. Ukraiņu žurnālists Romāns Čaika pateicis ārkārtīgi precīzi (par prezidenta Janukoviča galmu) - viņi taču neciena rietumu politisko eliti, jo tie taču ir nabagi!
Viņiem visiem - Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas līderiem - ir kāda kopīga īpašība - viņi nevis nemīl, bet gan ienīst savu dzimteni. Tas sen nav jāpierāda. Šo zemju pseidoelite gadiem ilgi maksimāli izlaupījusi nacionālos resursus, krāpusi savus līdzpilsoņus. Kaut kādā ziņā tā ir pat atbaidošāka par PSRS laiku vadītājiem. Komunistiem vismaz bija ideoloģija, utopiska un nehumāna, taču pašreizējiem minēto valstu vadītājiem vienkārši nav nekā vairāk par primitīvu varas un iedzīvošanās kāri.
Negaidīti skan paradoksālā atziņa, ko izteicis pazīstamais krievu žurnālists Vitālijs Portņikovs. Viņš pateicis, ka, slēdzot durvis uz rietumiem par smagu noziegumu pastrādāšanu (šajā gadījumā Magņitska likums) aizdomās turētiem augsta ranga Krievijas ierēdņiem, iespējams, atrasts vislabākais sods - ar atrašanos «mīļotajā» Krievijā.