Vai vispār ir tāda summa, kas būtu pietiekama, lai cilvēka alkatība justu sātu? Jau Pēteris I, vēlēdamies uzlabot valsts pārvaldi, noteica fiksētas algas valsts ierēdņiem, faktiski ieliekot pamatus valsts birokrātijai. Diemžēl pat viņš saskārās ar lielo problēmu - korupciju, ar ko valstis cīnās vēl šodien. Ierēdņi sāka pārtikt no kukuļiem, kļūstot aizvien bagātāki un bagātāki. Pēteris I mēģināja šo sērgu izskaust ar nežēlīgiem sodiem, taču nesekmīgi. Lai arī pasaule kopš tā laika ir piedzīvojusi milzīgu progresu zinātnē, ir lietas, kas palikušas nemainīgas. Kaut vai notikumi Rīgas domes kapitālsabiedrībā Rīgas nami, kur tās vadītājs Kārlis Kavacs valūtas spekulācijās, pēc masu mediju ziņām, esot ieguldījis 1,2 miljonus latu rīdzinieku naudas un, iespējams, puse šīs naudas ir pazudusi, liecina, ka apetīte aug ēdot. Vai arī Leonīda Loginova uzbūvētā impērija Rīgas brīvostā, kas garantē treknu dzīvi viņa ģimenei un pietuvinātajām personām. Kas mudina cilvēkus rīkoties pretēji sabiedrības interesēm un pretēji labas pārvaldības praksei? Nav jau tā, ka vēlos bakstīt ar pirkstu K. Kavacam vai L. Loginovam, vienkārši viņu lietas izskanējušas skaļāk par citām, tāpēc tās labi raksturo situāciju. Taču pēc būtības visi cilvēki tiecas saņemt aizvien vairāk. Tie, kuri saņem 500 latu, vēlas saņemt 1000. Tad, kad cilvēks saņem 1000, viņš vēlas saņemt 2000.
Kā raksta bestsellera How Much Is Enough? autori Roberts un Edvards Skideļski, vienmēr tuvumā būs kāds cilvēks, kurš būs bagātāks par jums un ar kuru jūs vēlēsieties sacensties. Tāpēc atbilde ir vienkārša - nekad nebūs gana, ja cilvēku vērtību sistēma nemainīsies! Nav tādas algas, ko saņemot cilvēks mainīsies. Tikai jautājums ir, vai cilvēks atļausies riskēt un pārkāps likumu, lai iegūtu lielāku personisko labumu. Arī šī dilemma cilvēka dvēselei ir pazīstama jau sen, par to rakstījis Fjodors Dostojevskis savā slavenajā darbā Noziegums un sods, kura galvenais varonis bija pārliecināts, ka ir divu veidu cilvēki: parastie un citi, tā sakot, īpašie. Parastie cilvēki veido sabiedrības masu, un tāpēc viņiem ir jāseko un jāpakļaujas likumiem, bet ir arī pārcilvēki, kas lielās idejas vārdā var atļauties izdarīt noziegumu, un viņiem par to nekā nebūs. Laikam pie šī paša uzskata pieturas atsevišķi pārstāvji valsts vai pašvaldību uzņēmumos, ka ir divu veidu cilvēki: vieni ir tie parastie, kas nav pietuvināti varas elitei un veido valsts vidējo masu, un tie īpašie, kuriem ir atļauts viss. Lai arī F. Dostojevska romāna varonis beigās izcieta sodu katorgā un dvēseliski pārdzima no jauna, dzīvē ne vienmēr tā notiek. Līdz ar to jautājums nav, cik būtu jāmaksā valsts pārvaldē, bet kādus cilvēkus mēs tur vēlamies redzēt! Kādiem būtu jābūt nosacījumiem, lai valsts pārvaldē vēlētos strādāt cilvēki, kuriem vienīgā motivācija nav nauda. Piemēram, aptaujājot sekmīgus vadītājus, kuri strādā privātajā sektorā, pirmais, ko viņi nosauc par iemeslu, kāpēc viņi pa gabalu bēg no darba valsts uzņēmumos, ir tieši politiskā atkarība. Padomju un valžu locekļu iecelšana pēc politiskās piederības principa paģēr, ka tev skaidri jāzina, kas ir tavs saimnieks. Tas atbaida cilvēkus daudzkārt vairāk nekā atalgojums, jo nav jau tā, ka valsts uzņēmumos maksātu necilvēcīgi mazas algas. Arī privātajā sektorā ir smagi jāstrādā un algas nebūt nav kosmiskas. Atšķirība ir tā, ka privātajā sektorā par saviem lēmumiem ir jāatbild, bet valsts vai pašvaldību uzņēmumu padomēs un valdēs to locekļiem ne reizi nav bijis jāatbild par savu rīcību, un tieši tas noved pie politizētiem lēmumiem bez ekonomiska pamata.
* Nosaukums aizgūts no Roberta un Edvarda Skideļsku grāmatas How Much is Enough? The Love of Money and the Case for the Good Life