Jānis Ošlejs
Mūslaiku krīze ir likusi krist kaunā daudziem ekonomistiem ne tikai Latvijas Bankā (LB), bet arī ārzemēs, kuru smalkie datorizētie modeļi radīja precīzi kļūdainas prognozes.
Parasti makroekonomikas modeļi sagriež ekonomiku pat 100 un vairāk skaitļu rindās, katram tautsaimniecības aspektam sava rinda. Tad, aprēķinot rindu pagātnes attīstības tendences un savstarpējo ietekmi, tās ekstrapolē nākotnē. Šo modeļu jaunākā paaudze ir, piemēram, LB ekonomistu lietotais, pārsarežģīti nosauktais dinamiski stohastiskais vispārējā līdzsvara (DSVL)modelis.
DSVL pievieno makroekonomiskajam modelim formulas, kas mēģina aprakstīt, ko cilvēki darīs krīzes vai uzplaukuma laikā, kādi ir izaugsmes tehnoloģiskie ierobežojumi utt. Rezultātā vienādojums ir milzīgs, iespaidīgs, grieķu burtiem pārkrautām formulām bagāts un lajam var šķist neiedomājami gudrs. Cilvēka prātam tas nav intuitīvi aptverams, tāpēc pat modeļa autoram nav īsti skaidrs, kā tieši tas strādā. Otrkārt, modelis sniedz maz informācijas par notiekošo starplaikā līdz matemātiski skaisti precīzajam gala vienādojumam. Treškārt, tā kā modelis paļaujas uz to, ka skaitļu rindu uzvedība būs nemainīga, tad tas vienmēr būs kļūdains lielu pārmaiņu laikos, bet relatīvi precīzs laikā, kad ekonomika attīstās vienmērīgi, tāpēc nespēs nedz paredzēt lielas krīzes, nedz saskatīs izeju no tām.
Ekonomistu vidū izveidojusies vesela kustība, kas pārlieku aizraušanos ar šādiem modeļiem dēvē par ekonomisko autismu - slimību, kuru raksturo nespēja saredzēt savas rīcības sociālās sekas apvienojumā ar īpašām spējām matemātikā.
Villems Buiters, bijušais Anglijas Bankas Monetārās komitejas loceklis un Financial Times slejas autors, DSVL modeļus ir nosaucis par privāti un sociāli dārgu laika izšķiešanu. Formulu dzenāšanas vietā modeļu autoriem vajadzētu ieteikt biežāk iziet ārpus saviem mūriem un pavērot, kā jūtas uzņēmēji un cilvēki.