Okei, tiem cilvēkiem - svētkiem - jau vienmēr nav jābūt kaut kādiem ekscentriski artistiskiem «frīkiem» (daudzi mani var nesaprast, bet, piemēram, es allaž pasmaidu un pat ķermeniski uzgavilēju ikreiz, kad ieraugu latviešu stilisti Elitu Patmalnieci vai krievu mākslinieku Andreju Barteņevu - nu, to puisi ar olas galvu, kurš vienmēr iztaisās kā tāds āksts visādās jocīgi spilgtās, varētu teikt, kliedzošās drēbītēs un krāšņos grimos) vai vispār, kā saka, radošām dvēselēm - man, piemēram, prieku vienmēr, ko nu tur liegties, sagādā Ilvas Liepiņas, Andra Keiša, Ievas Pļavnieces, Ievas Puķes, tās, kura Valmierā aktrise, Baibas Strautmanes, Noras Ikstenas, Ulda Anžes, Jāņa Gestes, Zigmunda Skujiņa, Pētera Martinsona, Astrīdas Kairišas, Jāņa Dombura, Andra Freiberga, Pētera Vaska un Oļģerta Krodera uzskatīšana vien - piedodiet, vairāk te nesaukšu, neizmantošu žurnālista priekšrocību «reklamēt» sev patīkamas (nianse - es neteicu - tīkamas) sejas. Un es nezinu, kāpēc, redzot un ieraugot šos cilvēkus, ir šī «karnevāla lustes» sajūta... Nedz viņi man ko īpašu «nodarījuši», nedz es viņiem. Jūtu ķīmija, kas darbojas vienā virzienā. Vai «pozitīvā aura»? Lai gan man šķiet, ka es aurām un citiem ezotēriem pesteļiem neticu - bet tikai šķiet… Jo spokiem es, piemēram, ticu.
Taču - par provi, pajautājiet sev, kurus Latvijas politiķus uzredzot jūs varētu smaidīt kā tas Pavlova kucēns? Kuri augsta ranga ierēdņi vai valdības un Saeimas locekļi mūsu sabiedrībā atraisa šo «cilvēka - svētku» sajūtu? Un - stop.
Vispirms - ir riskanti avīzes slejās ne no šā, ne no tā sākt pēkšņi rindot «politiski nozīmīgas figūras» un teikt - viņi dāvā man svētku sajūtu. Kaut tas ir smieklīgi un patiesībā nožēlojami, ja kāds rakstošs cilvēks baidās pateikt, ka viņš «tāpat vien» pasmaida, redzot Jutu Strīķi vai Aivaru Lembergu (kombinācijas visdažādākās - Aleksejs Loskutovs un Ainārs Šlesers; Sandra Kalniete un Nils Ušakovs, Raivis Dzintars un Solvita Āboltiņa, Janīna Kursīte un Guntis Ulmanis - ne jau konkrētajos pāros tā «sāls»…).
Kādēļ uz «viņiem» mēs/es allaž lūkojamies ar aizdomām? Kādēļ iegājies, ka politikā un/vai valstij nozīmīgos amatos dodas cilvēki, kuriem noteikti «kaut kas ir aiz ādas»? Kādēļ jau a priori apšaubām, ka «viņu nolūki un nodomi bija tīri»? Vai te atkal darbojas latviski internacionālais princips - pietiek kādam pabāzt galvu augstāk par pūļa līmeni, kā - šņakt! - galviņu nost? Vai vienkārši šī «sabiedriski politiskā vide» divdesmit neatkarības (?) gados ir sevi ar darbu atšķiršanos no runām tiktāl sadraņķējusi, ka «pateicīgais elektorāts» vairs netic nekam, bet jo sevišķi - pašu vēlētiem tautas priekšstāvjiem?
Lūk, paradokss un psīcholoģisks fainomens, kura risinājumu, baidos, nespēs piedāvāt pat rūdītākais psihoanalītiķis. Tas, ka mēs/es regulāri izvēlamies «mazākos no ļaunumiem», nevis savus Latvijas ideālus, cilvēkus - svētkus, sāpīgi raksturo tautas niecīgo spriestspēju. Lai kā tur teiktu, ka «tauta nav muļķe», atļaušos apšaubīt tās viedumu. Jo svētku tak nav. Tāpat kā nav cilvēku - svētku politikā. Sanāk, ka paši sevi apzogam. Jo nesmaidām, runājot par (savu) varu.