Ierosinājums iztīrīt radio un televīzijas informatīvo telpu no politisko partiju reklāmas klipiem ir gan tīkams no estētiskā viedokļa, gan ir veids, kā mazināt partiju priekšvēlēšanu izdevumus un attiecīgi atkarību no sponsoriem. Iespējams, vienīgais zaudētājs varētu būt elektroniskie mediji, kuriem zustu ienākumu avots (jo, atvainojiet par cinismu, ieņēmumi no slēptās reklāmas tomēr nespētu kompensēt šos oficiālos). Tomēr pat šie zaudējumi nav viennozīmīgi - pieredze liecina, ka «parastās» komercreklāmas dažkārt uz priekšvēlēšanu laiku iepauzē, jo apzinās, ka ar politiskajām reklāmām pārbāztajā «ēterā» auditorijas uztveres spējas samazinās. Citiem vārdiem sakot, iegūstot no partijām, mediji var zaudēt citus ienākumus. Lai gan ik pēc vēlēšanām tiek kritizētas dažādās publiskās debates, kopumā to kvalitāte ir palielinājusies. Attiecīgi reklāmu aizliegumu nevar traktēt kā izteikšanās iespēju ierobežojumu. Tiktāl viss labi.
Un te mēs nonākam līdz slēptajai reklāmai. Ļaunākais šajā jomā ir tas, ka nav jau tieši partijai vai politiķim jādraudzējas ar mediju. Pilnīgi pietiek, ja draudzīgo attieksmi nokārto partijai pietuvināts uzņēmums, norādot, ka no medija izpratnes būs atkarīgas tā attiecības ar šo «normālo» reklāmdevēju. Vai ir pietiekami resursi, lai izsekotu saiknes starp šādiem reklāmdevējiem, viņiem kā ziedotājiem partijām un labuma guvējiem no politiskajiem kontaktiem? Ticamāk, ka tādu nav. Tātad naudas ceļus izsekot pagaidām nevar. Savukārt pārmest privātam medijam slēpto reklāmu saturiski nevar, jo tam ir tiesības uz politiskajām simpātijām.