Referendumā balsojot par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, 2003. gadā Eiropas ideju atbalstīja vairākums mūsu valsts pilsoņu. 2012. gadā kopīgo valūtu eiro, kas ir viens no svarīgākajiem Eiropas idejas atribūtiem, atbalsta labi ja desmit procentu. Acīmredzot pa šo laiku ir notikusi kāda milzīga vilšanās.
Populārs ir uzskats, kas latviešu atbalstu Eiropas Savienībai vispār skaidro tikai no «mazākā ļaunuma» teorijas viedokļa. Proti, cilvēkiem nebūt nesimpatizē lielās kopīgās Eiropas valsts ideja, tomēr daudzi latvieši uzskata, ka alternatīva Eiropas Savienībai ir vienīgi atgriešanās Krievijas sastāvā. Tomēr tā ir pārāk negatīva teorija. Uzdrošinos apgalvot, ka 2003. gadā vairākums Latvijas iedzīvotāju pozitīvi raudzījās uz Eiropas Savienību, uzskatot, ka tā ir taisnības valsts un tieši ar to Eiropas Savienība ir pretstats Padomju Savienībai.
Taču ir notikusi vilšanās. Un vilšanās ir notikusi nevis Eiropas ideālos, bet praktiskajā ES politikā, kura bieži vien ir pilnīgā pretrunā ar Eiropas ideāliem un ideju. Vismaz ar publiski pausto ES ideju.
Latvieši sāpīgi izbauda to, ka dažas ES valstis gluži kā Orvela dzīvnieku fermā ir vienlīdzīgāki dzīvnieki par citiem. Šobrīd mūsu valstij Eiropas līmenī īpaši aktuāli ir tiešmaksājumi lauksaimniekiem un Kohēzijas līdzekļu sadale. Un šeit nekādas taisnības attiecībā uz Latviju nav.
Bet spilgtā atmiņā joprojām vēl ir citi līdzīgi, sāpīgi pāridarījumi, kas radījuši paliekošas traumas gaišā Eiropas tēla uztverē, kuru dēļ šodien nevajadzētu brīnīties par Latvijas sabiedrības atbalsta līmeni eiro.
Ņemsim cukuru. Jo par cukura nozares atjaunošanu gluži nopietni sākts runāt sakarā ar iespējamo atteikšanos no dīvainās kvotu sistēmas, kas vienās ES valstīs pieļauj cukura ražošanu, bet citās ne. Protams, var teikt, ka cukura fabriku īpašnieku alkatība bija vainīga, jo viņi varēja arī nepiekrist kārdinošajai kompensācijai par savu ražotņu likvidāciju. Tomēr cilvēks ir tikai cilvēks. Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas cukura nozare kļuva par upuri rafinētai politikai, kuru savās interesēs īstenoja vienas ES valstis pret citām. Un arī tagad par cukura kvotu atcelšanu iestājas tikai trīs ES valstis - Latvija, Igaunija un Īrija, neskatoties uz to, ka šāda sistēma ir klaji netaisnīga un pilnīgi amorāla.
Zīmīgi, ka tiek prognozēts, ka cukura ražošana Latvijā pēc 2015. gada notiks ar Krievijas investoru atbalstu. Ja patiesība ir tā, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju izvēlas Eiropu tikai tādēļ, ka baidās no Krievijas, zināmas sekas būs tam, ka aizvien vairāk cilvēku sāks nebaidīties, redzot, ka ne vienmēr no Krievijas puses nākošā ietekme ir negatīva.
Diemžēl tas var nozīmēt to, ka cukura nozares atdzimšanai ar Krievijas investoru palīdzību var tikt likti mākslīgi šķēršļi.