Runāt vai ne - tas ir ļoti individuāli. Šis ziedojums, protams, atšķiras ar savu apjomu, taču arī pirms tam mums ir bijuši atbalstītāji, kuri nevēlas absolūti nekādu publicitāti. Mēs, protams, katru ļoti labprāt vēlētos paslavēt, jo tas ir labs piemērs, tas palīdz mūsu darbā - jo vairāk šādu ziedojumu un jo vairāk par tiem runā, jo lielāka iespēja, ka arī citi uzņēmumi apsvērs domu, ka varbūt sociālā atbildība ir tā joma, kur viņiem attīstīties. Mēs esam pateicīgi par katru ziedojumu, mūsu atbildība ir to izlietot saprātīgi, racionāli un maksimāli produktīvi, vienojoties arī ar ziedotāju, jo, protams, mums ir svarīgi, lai tiek ņemtas vērā arī viņa vēlmes un ieskati. Tikai, salāgojot šīs pozīcijas, tiekam pie laba rezultāta. Arī šajā gadījumā process neatšķirsies no citām reizēm - mēs ar slimnīcas vadību, tās speciālistiem izvērtējam, kuras ir tās jomas, kur attiecīgajā brīdī pietrūkst finansējuma, un kas ir būtiskas, lai uzlabotu apstākļus slimnīcā gan bērniem, gan arī vecākiem, un tad pie ziedotāja jau ejam ar konkrētiem piedāvājumiem. Būtībā pēc tam tā ir ziedotāja izvēle, kura no rosinātajām jomām viņam šķiet svarīgāka.
Pēc jūsu domām, kur varētu izlietot jau minēto lielo ziedojumu?
Tas jau ir ticis minēts, ka tā varētu būt onkoloģija un rehabilitācija, bet slimnīcā ir vēl vairākas jomas, kur finansējums būtu nepieciešams.
Tās nav tās pašas, kuras faktiski būtu finansējamas no valsts budžeta?
Tas ir jautājums, ar kuru mēs ikdienā saskaramies visu laiku, jo Bērnu slimnīcas fonds ir organizācija, kas savu lomu redz atbalsta piesaistē tur, kur valsts līdzekļu nepietiek.
Bet nevarat arī kļūt par ielāpu licējiem valsts budžeta caurumos!
Kaut kādā ziņā ir brīži, kad ir sajūta, ka mēs esam ielāpu licēji. Mūsu primārā interese ir neskatīties uz to, kas mēs esam vai kas mēs gribētu būt. Savu darbu tāpat plānojam tā, lai rezultāts būtu ilgtermiņā, nevis tikai aizlāpītu caurumu veidā. Bet dažkārt, skatoties no bērnu interesēm, ir jāaizlāpa arī caurums, ja mēs redzam, ka no valsts puses tā palīdzība nenāks un, strādājot uz vietas Bērnu slimnīcā, redzam, cik tas ir svarīgi konkrētiem bērniem. Protams, tas nav mūsu ideālais redzējums, kā ir jāstrādā, bet ir situācijas, kad saprotam, ka bez tās caurumu lāpīšanas nevar. Mūsu galvenais mērķis tomēr ir uzlabot bērniem situāciju. Bet ideālais modelis, plānojot mūsu darbu ilgtermiņā, un to rāda arī pasaules pieredze, ir darbība saskaņā ar publiskās un privātās partnerības principiem. Skaidrs, ka ir pietiekami daudz cilvēku Latvijā, kuri gan var, gan vēlas atbalstīt Bērnu slimnīcas darbu. Ir prieks, ka tādu cilvēku, kas grib dot ieguldījumu bērnu veselībā, ar katru gadu kļūst arvien vairāk. Un ar katru gadu arvien vairāk kļūst arī to cilvēku, kuri ziedo regulāri - negaida svētkus vai kādus īpašus brīžus, bet veic ikmēneša maksājumus vai vismaz ar kaut kādu regularitāti gada ietvaros. Tas ir resurss, ko varam izmantot papildu ērtību radīšanai slimnīcā nokļuvušajiem bērniem.
Kādu, piemēram?
Ļoti labs piemērs, manuprāt, ir Vecāku māja. Tas, starp citu, ir kopā ar laikrakstu Diena rīkotās labdarības akcijas Saulainas dienas projektā realizēts objekts. Protams, tā nav eksistenciāla lieta no bērnu veselības viedokļa, bet tajā pašā laikā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) redzam, cik bērna ārstēšanās laiks ir grūts arī viņu vecākiem, cik ļoti bērns ietekmējas no tā, kā jūtas vecāki. To nevar ignorēt. Mēs varam teikt, ka Vecāku māja nav zāles, tā tieši neārstē, bet mūsdienās tomēr veselību uztver daudz kompleksāk. Atbalsts bērnam caur apstākļu nodrošināšanu arī vecākiem ir ļoti būtisks.
Bet skaidrs, ka ikdienā ir virkne lietu, kuras izdarām un kuras īstenībā varētu klasificēt kā pamatlietas, kurām, protams, vajadzētu būt valsts budžeta finansētām.
Tās lielās bažas ir, ka valsts budžeta dalītāji vienā brīdī sapratīs, ka caur jums ir brīvi pieejams finansējums, tas nozīmē, ka no valsts varētu atvēlēt mazāk, jo tāpat izdzīvos...
Es ļoti ceru, ka neradīsies šāds priekšstats. Būtu fundamentāli nepareizi ļauties kārdinājumam saskatīt sabiedrības ziedojumu kā iespēju iedot mazāk šādai konkrētai jomai, paļaujoties, ka cilvēki bērnu veselību atbalstīs tāpat. Tieši otrādi - ja ir redzams, ka liela sabiedrības daļa šo jomu uzskata par prioritāti, tad arī, manuprāt, no valsts puses būtu jābūt līdzvērtīgai attieksmei - ka bērnu veselība caur Bērnu slimnīcas attīstību ir mūsu visu prioritāte un arī valsts pienākums dot savu ieguldījumu. Protams, ka sabiedriskie ziedojumi nevar aizstāt valsts finansējumu fundamentālām sabiedrības veselības vajadzībām. Ziedojumi tomēr ir absolūti brīvprātīga rīcība, tajā skaitā arī neprognozējama - šodien ir, bet rītdien var nebūt, kā tas bija ekonomiskās krīzes laikā, un, ja toreiz būtu atstātas kādas lietas, kas saistītas ar bērnu ārstēšanu, tikai uz ziedotāju pleciem, cietēji, protams, būtu bērni, viņu veselība. Tādā ziņā es ceru, ka ziedotāju raidītais signāls tiks uztverts nevis, ka valsts te var ietaupīt, bet gan tieši otrādi - ka jāfinansē šī joma vēl vairāk, jo lielai sabiedrības daļai tas ir nozīmīgi.
Pieminējāt Vecāku māju. Kas vēl būtu finansējams par ziedojumiem?
Mums ir virkne projektu, kas ir ļoti attiecināmi uz līdzcilvēku iesaistīšanos. To skaitā ārkārtas gadījumi, kur vācam naudiņu ar braucienu saistītām papildu vajadzībām - ārstniecības izmaksas arī ārpus Latvijas nosedz valsts. Tā tam būtu jābūt, un tā tas arī ļoti labi funkcionē. Mums ir laba sadarbība ar Nacionālo veselības dienestu, visus nepieciešamos dokumentus varam ļoti operatīvi nokārtot. Mūsu mediķi sazinās ar saviem kolēģiem ārzemēs, atrod nepieciešamo klīniku, piemeklē speciālistus, saprot, kas tā būs par procedūru, pēc kuras bērns brauks, un mēs nosedzam ceļa izdevumus, dažādas analīzes. Līdz ar to sabiedrības ieguldījums attiecībā pret valsts ieguldījumu ir loģisks un saprotams. Katrā ziņā naudas izteiksmē mūsu atbalsts ir salīdzinoši ļoti maza daļa pret to, ko iegulda valsts, apmaksājot ārstēšanu. Un tā, man liekas, ir saprātīga, samērīga, saderīga publiskā un privātā partnerība konkrētu bērnu ārstēšanā.
Vēl, protams, pieminami visi tie darbi slimnīcā, kas saistīti ar speciāli bērniem piemērotas vides radīšanu. Tās ir bērnu mēbeles, rotaļu istabu izveidošana, iekārtošana, lai bērniem būtu interesanti slimnīcā atrasties, lai psiholoģiskais klimats veidotos ne tikai no nepatīkamām procedūrām. Ir pedagogi, kas ar bērniem strādā, mēģina viņu ikdienu slimnīcā padarīt vieglāku, patīkamāku un tādējādi sekmēt arī atveseļošanos.
Bērnu slimnīcas fondam palika 15 gadu, un mūsu uzkrātā pieredze ir pietiekami liela. Tāpēc viens no atbalsta virzieniem ir arī slimnīcas speciālistu tālākapmācība. Pasaulē liela daļa medmāsu un ārstu var atļauties tālākizglītoties par saviem līdzekļiem, jo viņu atalgojums ir adekvāts un viņu ienākumi nav orientēti tikai uz izdzīvošanu. Latvijā, es domāju, medicīnas lielākā problēma, pret ko atduramies arī mēs kā fonds, vēloties ieviest jaunas lietas, ir zemais speciālistu atalgojums. Ir grūti motivēt speciālistu uzsākt programmu, kuras ietvaros viņam ar pacientu jāpavada ilgāks laiks, ja viņš zina, ka par to pakalpojumu maksās tikpat, cik visu darot kā līdz šim. Atalgojums, protams, ir tā lieta, ko nevaram ietekmēt - tas ir valsts politikas jautājums, bet mūsu kā sabiedrības ieguldījums izpaužas ziedojumu piesaistē speciālistu tālākapmācībai. Jo bērnam vissvarīgākais ir zinošais speciālists - cik viņš būs zinošs, tik labi varēs palīdzēt bērnam. Mūsdienās, attīstoties medicīnai, dažādiem pakalpojumiem, uzlabojoties tehnoloģijām, tālākapmācība nav nekāda ekstra - tā ir pamatnepieciešamība, lai mūsu ārsts būtu Eiropas, pasaules līmeņa speciālists un tādējādi arī mūsu bērni saņemtu pasaules līmeņa medicīniskos pakalpojumus. Nodrošinot tālākapmācību, pieredzes papildināšanu, esam palīdzējuši arī motivēt mūsu speciālistu neaizbraukt prom. Veicinām arī, lai ārvalstu speciālisti brauktu pie mums, tādējādi mūsējiem ir iespēja mācīties uz vietas.
Virkne darāmu darbu vēl ir saistībā ar psiholoģisko atbalstu vecākiem - mēs redzam, ka tā ir palīdzība, kuras ļoti trūkst, dažkārt pat vairāk nekā medicīniskās palīdzības. Jo ar medicīnisko palīdzību, man liekas, viss ir kārtībā - ne tikai kā fonda vadītājai, bet arī trīs bērnu mammai, kura ir saskārusies ar aprūpi slimnīcā. Pakalpojums ir labs, tas ir pasaules līmenī. Protams, divtūkstoš darbinieku kolektīvā nekad nevar garantēt, ka brīnišķīga un ļoti rūpīga būs katra, piemēram, medmāsiņa, bet ar vidējo līmeni, man liekas, viss ir kārtībā. Savukārt tas, kas cilvēkiem pietrūkst, ir psiholoģisks atbalsts, jo īpaši gadījumos, kad ir smagi slimie bērni.
Un ir arī tāds aspekts, ka nedziedināmi slimu bērnu vecāki bieži vien meklē palīdzību medicīnas iestādēs, jo saskārušies ar milzīgām problēmām sociālās aprūpes jomā. No valsts puses vajadzētu skatīties, kā attīstīt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, un tad atkal varētu veidot parterību, lai to nodrošinātu kopā.
Ja mēs vēl atgriežamies pie jautājuma par ziedotājiem - teicāt, ka ir diezgan daudz tādu, kas ziedo regulāri. Vai zināt, kas tie par cilvēkiem vai uzņēmumiem? Cik paši ir turīgi?
Ziedotāji ir ļoti dažādi. Gribētu akcentēt to, ka mums izveidojusies ļoti cieša saikne ar tiem, kas ziedo - liela daļa no pastāvīgiem ziedotājiem ir ļoti labi informēti par situāciju BKUS. Viņi ļoti labi pārzina trūkumus un labās puses, to, kur vēl pietrūkst naudiņas un kas jau izdarīts. Labi saprot un uzticas tam darbam, ko mēs darām, bet mēs savukārt varam paļauties uz viņu atbalstu gadu no gada, jo atbalsta nepārtrauktība patiešām ir ļoti svarīga, lai plānotu darāmo ilgāku laiku uz priekšu. Ir uzņēmēji, kam ziedošana ir daļa no viņu politikas, ir bērnu vecāki, kuri gadiem ilgi ziedo konkrētām nodaļām pēc tam, kad bērns tur ir ārstējies. Ir, protams, arī ziedotāji, par kuru personībām, diemžēl, mēs nekad neuzzināsim - tie ir cilvēki, kas ziedojumus atstāj lielveikalu kastītēs vai zvana pa labdarības tālruni. Mēs esam pateicīgi ikvienam - ne tikai tiem, kas ziedo tik milzīgu summu, kā sākumā minējām. Šis ir liels un patīkams atbalsts, bet, jāsaka, mēs ļoti daudz Bērnu slimnīcā esam izdarījuši arī, pateicoties viena eiro ziedotājiem. Tā, piemēram, ir Onkoloģijas nodaļas rekonstrukcija, kura noslēgsies šogad un kura bija iespējama, tieši pateicoties cilvēkiem, kuri ziedoja mazās summas. Mēs arī šogad centīsimies plašāk pastāstīt par katru objektu, kas BKUS ir tapis, pateicoties ziedotāju līdzekļiem, jo īstenībā tur var sanākt vesela ekskursija, ja mēs ietu cauri teritorijai.
Tad būtu jārīko arī paralēlā ekskursija, kur arī valsts pārstāvji stāstītu par budžeta ieguldījumiem.
Nenoliedzami valsts iegulda ļoti daudz bērnu veselībā. Man ļoti nepatīk dalīšanās nometnēs. Neviena labdarības organizācija ne ar kādiem ziedojumiem nespētu nodrošināt to, kas bērniem pieejams. Cits jautājums, vai vienmēr ir maksimāli efektīvs valsts naudas izlietojums, darbu organizācija. Strādājot Bērnu slimnīcas fondā, mēs ļoti daudz sastopamies ar situācijām, kad identificējas problēmas sistēmā. Vecāki nāk pie mums tieši tāpēc, ka bijusi konkrēta problēma. Bet nenoliedzami valsts ieguldījums ir ļoti liels, tajā skaitā arī ar pārrobežu medicīnas aprūpi - bērni ļoti regulāri brauc ārstēties ārpus Latvijas, un tas prasa patiešām ļoti lielas naudas summas no valsts, un to nebūtu iespējams savākt ar ziedojumiem - tad mums teju vai katru nedēļu būtu jāizplata informācija par konkrētu bērnu, kam vajadzīgi simtiem tūkstoši eiro. Mēs cenšamies palīdzēt tur, kur valsts tiešām argumentēti nevar un tuvākajā laikā nevarēs.