U. Augulis. Ministrija ir izstrādājusi priekšlikumus koncepcijai, lai mēs triju līmeņu pensiju sistēmu varētu noturēt ilgtermiņā, rēķinoties un skatoties līdz 2016. gadam. Tie priekšlikumi ir tādi: no 2016. gada pakāpeniski palielināt pensionēšanās vecumu, gan pensijas, gan pabalstus maksāt no faktiski veiktajām iemaksām, nevis aprēķinātajām. Ir jānovērš kļūdas, kas ir pieļautas Kalvīša valdības laikā, kad speciālajā budžetā tika ieliktas izmaksas, kas tur nekad nav bijušas paredzētas, kas sistēmai kā tādai triju gadu laikā ir nodarījušas zaudējumus vairāk nekā 600 miljonu latu apmērā. Piemaksas pie vecuma pensijas un vecāku pabalsti valstij jāpārnes atpakaļ uz pamatbudžetu.
S. Āboltiņa. Es varu piekrist, ka sistēma kopumā ir laba un galvenais ir nodrošināt tās darbību ilgtermiņā. Jo tas, kas ir šobrīd un kas attiecas uz nākamā gada budžetu, ļauj droši atbildēt uz klasisko jautājumu - vai pensijas tiks mazinātas? Nē, tās netiks mazinātas. Ir jāatrod citi veidi. Netiks samazināts nedz neapliekamais minimums, nedz pensijas, nedz tiks samazinātas piemaksas, kas ir ļoti svarīga lieta, jo vairākām cilvēku kategorijām izlīdzina kompensāciju par darbu, ko viņi ir nostrādājuši, represētajiem tas ir vienīgais veids, kā valsts viņiem atmaksā to, ka viņi ir kādu laiku pavadījuši Sibīrijā.
A. Jākobsone. SC ir par to, lai nepieļautu pensionāru ienākumu samazināšanos. Mēs esam par to, lai pakāpeniski notiktu pāreja no pensiju neaplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, pirmām kārtām atbrīvojot no nodokļa mazākās pensijas. Mēs nepiekrītam pensijas vecuma palielināšanai, uzskatām, ka jāsaglabā arī priekšlaicīga pensionēšanās iespēja vismaz tajā līmenī, kāds ir pašlaik, cilvēkiem ar ne mazāk kā 30 gadu darba stāžu dodot iespēju pensionēties vismaz divus gadus pirms oficiālā pensionēšanās vecuma. Mēs esam par to, lai palielinātu iemaksu otrajā pensiju līmenī līdz 6%, un mēs esam par to, lai sociālās apdrošināšanas budžets tiktu atbrīvots no visām neatbilstošajām izmaksām.
A. Baštiks. Par labu Latviju! uzskata, ka pensijas un minimālās algas nebūtu apliekamas ar nodokļiem. Mēs paredzam saglabāt 2. pensiju līmeni un katru gadu pielikt tam kādu procentu klāt, četru gadu laikā pieaudzējot iemaksu līdz 8%, un ieguldīt šo 2. līmeni Latvijas ekonomikā. Vēl viena lieta: šo 2. pensiju līmeni manto laulātais, ja viens no viņiem aiziet mūžībā. Mēs atbalstām minimālā darba stāža paaugstināšanu, jo tas, liekas, būtu sociāli taisnīgi. Par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu varēs runāt tad, kad palielināsies iedzīvotāju vidējais mūža ilgums.
L. Bulmane. Pensijas nekādā ziņā nedrīkstētu samazināt. Eiropā pensionēšanās vecums palielinās, tā kā arī mums par to jādomā, tas ir neizbēgami. Trešām kārtām jādomā par visu sistēmu tādā aspektā, lai cilvēks nebaidītos kļūt vecs. Tas nav tikai naudas jautājums.
S. Šimfa. Ne soli samazinājuma virzienā! Nekādu ierobežojumu, nekādu iesaldējumu izmaksājamajām pensijām un pabalstiem. Otrais solis ir to ierobežojumu noņemšana. Būtu jāskatās iespējas, vai to nevar izdarīt pēc iespējas ātrāk. Trešais solis ir pensiju palielināšana tiem, kam ir šīs mazās pensijas līdz 140 latiem, - tie ir nepilni 24%. Mūsu uzstādījums ir tāds, ka pensijas mūsu valstī nedrīkst būt mazākas par iztikas minimumu vai minimālo algu. Ģimenes valsts pabalsts ir jāpārceļ uz pamatbudžetu, slimības pabalstus arī mierīgi varētu pārcelt uz valsts budžetu.
Kad varētu tikt paaugstināts pensionēšanās vecums?
U. A. Tas ir 2016. gads. Ir divi apakšvarianti, kā parlaments izšķirsies: vai nu par trim mēnešiem paaugstināt, vai par sešiem mēnešiem, tātad 65 gadu vecumu sasniedzot līdz 2021. gadam. Objektīvu iemeslu dēļ 2016. gads tāpēc, ka cilvēki izmantos viņiem dotās iespējas vai nu priekšlaikus pensionēties, vai sameklēt kādu slimību un iegūt invaliditāti, saņemot invaliditātes pensiju. Jebkurā gadījumā finansiālais efekts sāksies no 2016. gada.
S. Ā. Es atkal piekrītu Auguļa kungam: 2016. gads un arī pakāpeniski, ne ātrāk kā par pusgadu, jo, saņemot palīdzību no Eiropas valstīm, jārēķinās, ka lielākajā daļā tur ir 67 gadi. ES valstu nodokļu maksātāji atbalsta mūs, un tas var radīt problēmas: viņi nesapratīs, kāpēc viņiem jāuztur citu valstu pensionāri, kas paši savu sistēmu nevar sakārtot. Tā kā tas ir neizbēgams solis, lai cik tas pirms vēlēšanām liktos nepopulārs.
A. J. SC nav vienojies par pensijas vecuma palielināšanu, un es gribu teikt, ka, protams, svarīgs ir demogrāfiskais cēlonis, bet otrs: mēs redzam, ka šobrīd ir ļoti daudz pirmspensijas vecuma cilvēku, kas ilgstoši ir bez darba.
A. B. Latvijā vidējais mūža ilgums tomēr par apmēram 10 gadiem mazāks nekā vidēji Eiropā. Tieši tāpēc, kamēr nav nodrošinātas gan darba iespējas, gan kvalitatīva veselības aprūpe, mēs, nu, ļoti rezervēti izturamies pret pensijas vecuma paaugstināšanu tuvākajā laikā.
L. B. Par konkrētiem gadiem mēs vēl neesam runājuši. Te jāskatās divas lietas. Protams, pensijas vecums kā tāds, tas viens, bet otrs ir tas, ka mēs novecojam. Ir prognoze, ka ap 2060. gadu to cilvēku īpatsvars, kas sasnieguši 80 gadu vecumu, varētu palielināties no pašreizējiem 4% uz 12%. Tas nozīmē, ka jāskatās ne tikai pensijas un izmaksas, bet arī, ko mēs darīsim ar saviem pensionāriem. Kā es jau teicu, jārunā par aprūpi, par nodarbinātību u. tml., ko mēs šiem cilvēkiem varam piedāvāt.
S. Š. Dzīves ilguma ziņā mēs esam 84. vietā starp 195 pasaules valstīm. Sieviešu dzīves vidējais ilgums ir nedaudz vairāk par 77 gadiem. Tas jau varētu būt atbilstošs šiem pensionēšanās vecuma paaugstināšanas plāniem. Mēs atbalstām Sociālo reformu biedrības priekšlikumu, ka šādā svarīgā jautājumā varētu rīkot arī referendumu.
Par pensiju indeksāciju. Vai tā būtu jāatjauno, un gadījumā, ja ir deflācija, vai būtu jāpiemēro arī negatīvā indeksācija?
U. A. Lai atgrieztos pie pensiju indeksācijas, mums vispirms jāveic visi pasākumi, ko esam ierosinājuši. Ja mēs kaut ko no tā neizdarām vai, kā teica Baštika kungs, vēl palielinām iemaksas 2. līmenī līdz 8%, ņemot vērā mūsu pensionāru skaitu, tas faktiski nav iespējams; lielākais, ko mēs varam atļauties iemaksāt 2. līmenī, ir 6%. Tātad, ja mēs visu to izdarām, mēs varam atgriezties pie indeksēšanas, kas arī būs pensiju palielināšana nevis pārdalot no kādiem citiem nodokļiem, bet gan izmantojot sociālo sistēmu. Deflācijas gadījumā -mēs neesam plānojuši, ka kaut kādā veidā mazināsim pensijas.
S. Ā. Pašreiz indeksācija ir iesaldēta, un vienalga, vai tā būtu inflācija vai deflācija, pensijas nekādā gadījumā nesamazināt. Tiklīdz situācija sociālajā budžetā un budžetā kopumā tiks stabilizēta, jāatgriežas pie pensiju indeksācijas.
A. J. Pensiju indeksācija ir obligāti jāatjauno!
Tūlīt, pēc vēlēšanām? Kad?
A. J. Nu, es nevaru pateikt konkrētu termiņu. Šajā situācijā, kad pensiju līmenis kopumā ir tik zems un patiesībā ir zem iztikas minimuma, runāt par to, ka mēs neindeksējam pensijas, faktiski nozīmē runāt par to, ka mēs vairojam nabadzību. Ņemot vērā tik zemu pensiju līmeni un to, cik daudz ir cilvēku, kas saņem pensiju, kas ir mazāka par 200 latiem mēnesī, deflācijas gadījumā runāt par negatīvu indeksāciju ir absurds.
A. B. Deflācijas gadījumā nesamazināt. Pārējos gadījumos - ja ir inflācija vai lejupslīde - jādomā par indeksāciju. Ja inflācija pieaugs līdz 4%, tas būs jādara.
L. B. Nekādā ziņā nevajag samazināt.
S. Š. Es jau sākumā teicu: vairs nekādu samazināšanu. Pietiks apzagt jau tāpat apzagtos. Pensijas ir jāatsaldē, jāatsāk indeksācija.
No jūsu atbildēm varu spriest, ka mana mamma nākamgad ap šo laiku saņems tikpat lielu pensiju, cik viņa saņem šobrīd. Garantējat?
U. A. Pilnīgi un noteikti, un, ja mēs vēl varētu uzlabot ekonomisko situāciju valstī, ja pēc iespējas vairāk šeit ražotu - būs vēl viens bloks, kurā mēs runāsim par bezdarbu, - ja pēc iespējas vairāk cilvēku iesaistītu darba tirgū, tad mēs varētu runāt par atgriešanos pie pensiju indeksācijas varbūt nākamā gada beigās.
S. Ā. Saņems to pašu.
A. J. Jā, mēs saglabāsim pensijas.
A. B. Saglabāsim.
L. B. Saglabāsim, neapšaubāmi, bet mums jāsāk domāt, vai arī mūsu bērni saņems pensiju.
S. Š. Ja es zinātu, cik viņa saņem, tad es, pirmkārt, pateiktu, ka nesamazināsies, otrkārt, pastāstītu par vairākiem soļiem, kā mēs darbosimies tajā - palielināšanas - virzienā.
Vai atbalstāt fiksētu vecāku pabalstu atjaunošanu?
U. A. Šobrīd ne. Katrā ziņā, arī pārceļot uz pamatbudžetu, tam jāpaliek piesaistītam ienākumiem, jo cilvēks ir ar to rēķinājies, tāpat kā mums apdrošināšanas sistēma ir balstīta uz iemaksām.
S. Ā. Tāds pats viedoklis kā Auguļa kungam.
A. J. Mēs esam par atgriešanos pie iepriekšējā līmeņa un esam arī iesnieguši prasību Satversmes tiesā.
A. B. Mēs arī par to, ka jāatgriežas pie iepriekšējā līmeņa, jo tad cilvēks ir ieinteresēts strādāt un maksāt nodokļus.
S. Š. Noņemt griestus, kas ir uzlikti. 70% apdrošināšanas iemaksu algas, tas arī nav 100%. Ja vēl no tā paņem nost...
U. A. Skatoties uz to, kā pagājušogad un aizpagājušogad tika samazinātas algas, vidējie pabalstu apmēri tūlīt jau būs zem šīm summām un griestu ierobežojumi vairs nebūs vajadzīgi.
Tātad demogrāfijas jautājumi, demogrāfijas politika.
U. A. Tas, ar ko Labklājības ministrija šobrīd nākusi klajā, ar ģimenes pamatnostādnēm, tajos ir iekšā pietiekami daudz pasākumu.
Kuri pasākumi, jūsuprāt, būtu galvenie?
U. A. Es neteiktu, kuri būtu galvenie, es teiktu, ka tie visi ir galvenie, jo šādas pamatnostādnes Latvijā ir izstrādātas pirmo reizi, un nākamajai valdībai pie tām vajadzētu pieturēties.
S. Ā. Mērķis, protams, ir trešais bērns, tikai tad mēs varam runāt par to, ka sabiedrība spēs pati sevi uzturēt. Protams, pamatā tas ir caur neatliekamā minimuma paaugstināšanu, tomēr tas nepārprotami ir komplekss pasākums, jo arī tās negatīvās sekas, kas ir no māmiņu algām... Māmiņu algas, no vienas puses, stimulē maksāt nodokļus. No otras puses, veidojas tendence, ka mazgadīgas meitenes dzemdē bērnu tāpēc, ka tas kļūst par ģimenes vienīgo ienākumu avotu. Māmiņu alga - tas ir tikai tāds uzrāviens, pēc kura atkal iestājas liela bedre.
A. J. Izmaiņas var būt tikai kompleksas. Ja sociālās drošības politika kopumā neradīs uzticību šai valstij, tad, protams, to cilvēku skaits, kas pametīs Latviju, pieaugs, un tie būs gados jauni cilvēki. Mēs uzskatām, ka vajadzīgas dažas pavisam vienkāršas lietas. Pirmām kārtām katram strādājošajam ir jāsaprot, ka viņš var audzināt bērnus un var uzturēt ģimeni. Otrām kārtām mums jābūt pārliecinātiem, ka mūsu vecākiem būs pietiekams iztikas līmenis. Trešām kārtām katram, kas pašlaik ir darbaspējīgā vecumā, jābūt pārliecinātam, ka divu dienu vai nedēļas laikā neizmainīsies pensionēšanās noteikumi.
A. B. Šogad dzimstība nokritīs deviņdesmito gadu vidus līmenī. Tik strauji dzimstībai nevajadzēja samazināties, jo visi demogrāfijas speciālisti saka, ka nāk pieaugušo dzīvē tie bērni, kas dzimuši astoņdesmito gadu beigās un kuru ir diezgan daudz - ap 40 000. PLL piedāvā gan atjaunot vecāku pabalstu iemaksas pilnā apjomā, gan samazināt IIN par katru bērnu 25%. Jāatbalsta daudzbērnu ģimeņu politika.
L. B. No bērnudārzu jautājuma mēs nevaram izvairīties. Un ne tikai piecgadīgu vai vecāku bērnu kontekstā, bet arī nulles vecumā. Iespējams, jārunā arī par bērnudārziem darbā, lai māte varētu mierīgi strādāt. Tas viņu mudinātu ātrāk atgriezties darbā. Mūsu savienība kā svarīgu izceļ arī mājokļu jautājumu.
S. Š. Pētījumi liecina, ka pabalsti nebūt nav svarīgākais faktors, kas veicina dzimstību. Tuvākais pasākums varētu būt neapliekamā minimuma par apgādājamajiem palielināšana. Tālāk mēs domājam, ka ļoti svarīgi būtu palīdzēt jaunajām ģimenēm tieši ar dzīves telpu. Vajadzētu paplašināt valsts un pašvaldību dzīvokļu būvi. Iespējams, tā varētu būt mērķprogramma tieši jaunajām ģimenēm, lai tās par samērīgām cenām varētu iegādāties dzīvokli.
Nākamais jautājums ir par nepilnajām ģimenēm. Vai šajā jomā paredzēta kāda īpaša politika?
U. A. Viena iespēja ģimenes politikā varētu būt stimulēšana ar nodokļu atlaidēm. Otra ir izglītība skolā, varbūt pat kā atsevišķa mācība. Jo nelīdz mācīt lielus un pieaugušus cilvēkus. Bērnībā, jaunībā un arī skolā jāieliek vērtības - gan ģimeniskās, gan patriotiskās.
S. Ā. Jāceļ neapliekamais minimums par apgādājamajiem, lai ģimeni stiprinātu finansiāli. Bet noteikti arī attiecīgu vērtību popularizēšana sabiedrībā un audzināšana skolā. Ulmaņlaikos pensijas saņēma tikai 6000 pensionāru, kas galvenokārt bija valsts ierēdņi, bet kopumā sistēma un audzināšana bija tāda, ka bērniem jāuztur savi vecāki.
A. J. Kopējas mājsaimniecības princips, nevis ģimenes veidošana ir ne tikai Latvijai, bet visai pasaulei raksturīga tendence. Sabiedrībai pašlaik ir ļoti svarīgi no valsts gūt apliecinājumus ne tikai abstraktām rūpēm par demogrāfijas politiku un par ģimeni kā vērtību, bet arī gūt tam praktiskus apliecinājumus.
A. B. Esam apsvēruši Lielbritānijas piemēru, kur laulātiem pāriem ir neliela nodokļu atlaide. Otrs ir morālais jeb garīgais pamats, tā sakarā pēdējā laikā izraisījušās diskusijas par kristīgo mācību skolās. Sākotnējās idejas uzsvars bija tieši uz to, ka jauniem cilvēkiem ir jābūt gataviem pastāvīgai dzīvei, laulību ieskaitot, lai spētu uzņemties atbildību.
L. B. Ir pierādīts, ka daudz bērnu, kas dzīvojuši bērnunamos vai sliktos apstākļos, šādu dzīvesstilu turpina paši. Manā skatījumā vajadzētu vairāk uzmanības veltīt tiem bērniem. Jāveicina arī pasākumi un vide ģimenēm, lai cilvēki justos ērti, kaut kur piedaloties ar ģimeni.
S. Š. Vairāk jāizmanto Civillikuma norma, kas nosaka pienākumu vecākiem rūpēties par bērniem un otrādi. Mēs ejam vieglāko ceļu: ai, mēs jau viņu tik un tā rokā nedabūsim, viņš jau par aprūpi bērnunamā vai uzturlīdzekļus tik un tā nesamaksās.
Vai gatavojaties kaut ko darīt, lai alimentu nemaksātāju būtu mazāk?
U. A. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas laikā tika iedibināta pašlaik spēkā esošā sistēma par uzturlīdzekļu piedziņu. Protams, šī sistēma ir stiprināma, un pirmām kārtām par saviem bērniem jābūt atbildīgiem vecākiem. Alimentu piedziņu CSDD, kur cilvēkam jāveic maksājumi par savu auto, var veikt jau šobrīd. Varētu valsts pārvaldē ieviest vēl kaut kādu sietu citu pakalpojumu sakarā, lai nemaksātājus spiestu pildīt pienākumu pret saviem bērniem.
S. Ā. Uzturlīdzekļu garantijas fonds (UGF) ir ļoti laba jau iedibināta sistēma. Varbūt no tiesiskās puses būtu pilnveidojama metodika, kā šos nemaksātājus vecākus atrast, arī ar starpvaldību līgumiem.
A. J. Mehānisms, kā nostiprināt abu vecāku atbildību, protams, ir jāpilnveido, tomēr pie pašreizējā bezdarba un nelegālās nodarbinātības līmeņa tas nebūt nav vienkāršs uzdevums - izsekot vecāku pienākumu pildīšanai.
A. B. Mēs programmā esam ierakstījuši arī tik radikālu priekšlikumu, ka alimentu nemaksātājam ir jāatņem autovadītāja apliecība. Pati automašīna var būt uz draudzenes vai vecāsmammas vārda, bet bez tiesībām braukt viņš nevarētu. Arī citviet pasaulē ir prakse ierobežot to cilvēku brīvību, kas nerūpējas par saviem bērniem.
L. B. Ir grūti pierādīt ienākumus, sevišķi, ja nemaksātājs strādā nelegāli, tāpēc vispirms ir svarīgi panāk vienošanos starp vecākiem. Tā arī ir pasaulē zināma prakse. Ja tas neizdodas, tad piekrītu Baštika kungam - jāliek lietā drastiskākas metodes.
S. Š. Nepieciešama striktāka alimentu nemaksātāju disciplinēšana, sākot ar ekonomikas pelēko zonu, no kurienes tam visam kājas aug. Protams, arī no bezatbildības pret pasaulē laisto dzīvību, ko var mazināt ar soda mēriem līdz pat piespiedu darbiem. Parasti šādiem cilvēkiem nepatīk publicitāte, un publisks piespiedu darbs varētu būt arguments.
Kas jums kritisks un konstruktīvs sakāms par pašreizējo darbu ar bezdarbniekiem?
U. A. Skaidrs ir viens: cilvēkiem ir jādod iespēja mācīties un pārkvalificēties. Jādomā ir arī kādus trīs gadus uz priekšu - kādi darbinieki būs nepieciešami nākotnē, lai mēs varētu izvairīties no strukturālā bezdarba, kas, pēc darba devēju datiem, ir vērojams jau pašlaik.
Un ko iesākt ar 100 latu stipendiju programmu?
U. A. Tas ir īslaicīgs pasākums, lai cilvēks nezaudētu sociālos sakarus un strādāšanas iemaņas. Nekad tas nav ticis plānots ilgam laikam. Ir doma līdz nākamā gada beigām šo programmu mazināt, varbūt atstājot tikai vietās ar lielāku bezdarbu.
S. Ā. Pamatuzstādījums tomēr ir atgriezt cilvēku darba tirgū, kas notiek ar Labklājības ministrijas veikto pārkvalificēšanu un citiem pasākumiem. Augot bezdarbam, krīzes apstākļos bija spiesta lieta pagarināt bezdarbnieku pabalstu līdz deviņiem mēnešiem, un simtlatnieku programma arī ietilpa pretpasākumos. Tas gan nav pietiekami efektīvs instruments.
A. J. Plānojot pasākumus - profesionālo izglītību, simtlatniekus u. c. - ir ļoti svarīgi apzināties, ka bezdarbnieku atbalsts sastāv no divām daļām: tā, ko viņš mācās vai dara, un tā, cik līdzekļu viņam ir iztikai.
A. B. Apmācība un pārmācība izdodas diezgan labi, bet galvenā problēma, ka nav jau kur tos apmācītos pēc tam likt, tāpēc mēs piedāvājam soļus darbvietu radīšanai. Runājot par simtlatnieku programmu, ir labi, ka šie cilvēki vismaz strādā, jo pabalsti bez kādiem pienākumiem degradē.
S. Š. Simt latu programma ir laba, jo tā ir ierobežota laikā un vērsta uz noteiktu mērķa grupu konkrētā situācijā. Šī programma izglāba valsti no sociālā sprādziena. Protams, tas nav ilgtspējīgi, un cerams, tai beidzoties, būs atdzīvojies darba tirgus. Kā glābšanas riņķis paturami algotie sabiedriskie darbi.