Ņemot vērā ZZS labos reitingus un pašreizējo valsts augstāko amatu sadali, ir loģiski, ka «zaļie zemnieki» uzskata - lai ko viņi teiktu publiski -, ka uz Valsts prezidenta krēslu viņiem ir mazdrusciņ lielākas tiesības nekā citiem koalīcijas partneriem. Var, protams, iebilst, ka šādas partiju kvotas tik svarīgos jautājumos neder, ka valsts interesēs ik partijai jāatsakās no savām specifiskajām interesēm, ja citas partijas virzītais kandidāts ir labāks, tomēr būsim reālisti.
Tomēr partijas nosauktie kandidāti mulsina. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Pēc vārda kabatā nelien, piemīt tas, ko sauc par pragmatismu un veselīgu piezemētību - bez ironiska zemteksta. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka Dūklava svešvalodu zināšanas ir tādas... kādas nu tās ir. Godīgi sakot, valodu zināšanas kā tādas man personīgi neliekas izšķirošs kritērijs, ja cilvēkam piemīt godaprāts, cilvēcisks šarms un analīzes spējas, tomēr politiķi paši tak šo kritēriju nosaukuši. Labklājības ministrs Uldis Augulis. Vīrs pusmūžā, kas varētu nozīmēt, ka viņam pietiek enerģijas un nav vēlēšanās pilnvaru termiņu vienkārši atsēdēt. Ņemot vērā pieredzi (ieņēmis dažādus amatus izpildvarā, arī pašvaldībās), iekšpolitiski «nepeld». Tomēr - Dūklavu var iedomāties uzsitam dūri uz galda un neizvairāmies no tiešas runas, savukārt Augulis liekas izteikti orientēts uz aso stūru apiešanu. Kas, atkal jāsaka, nav netikums, bet kandidātiem taču pašas partijas paģēr stingru mugurkaulu, sakodienu, rokas spiedienu un tamlīdzīgus parametrus. Jelgavas mērs Andris Rāviņš. Tas nu pavisam amizanti, ņemot vērā kunga samērā biežo saķeršanos ar Valsts kontroli, KNAB utt. Turklāt žanrā «ejiet taču jūs bekot!». Īsi sakot, ZZS izvirzītās kandidatūras valsts augstākajam postenim izskatās izvirzītas tādēļ, ka kaut kas, kā smejies, jāizvirza ir (kopš Bērziņš no atkārtotas kandidēšanas atteicies). Piedodiet, bet tas izskatās nenopietni.
Kāpēc ZZS nevarēja vienoties ar saviem tuvākajiem partneriem - Latvijas Zaļo partiju - par aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa kandidatūru? Tikai tāpēc, ka Vējonim, cik noprotams, nav sevišķi labas attiecības ar Aivaru Lembergu? Tādā gadījumā tas neko labu par ZZS neliecina kaut tāpēc, ka abu kungu pretējie viedokļi ģeopolitikas jautājumos neizslēdz, ka citādi (piemēram, gadījumā, ja jānosauc jauns premjers) Vējonis kā prezidents būtu pietiekoši lojāls. Vai jāsaprot, ka Ventspils mēru nedrīkst saērcināt nevienā jautājumā, ka kandidātam uz Valsts prezidenta posteni mēram ir jāiet pie sirds it visā? Jēziņ, ja Lemberga antipātija pret Vējoni patiesi tik nepārvarama, atbalstiet šajā procesā citus apvienības partnerus, piemēram, Liepājas mēru Uldi Sesku.
Protams, var gadīties, ka ZZS, zinot, ka neviens no partiju izvirzītajiem kandidātiem tāpat ievēlēts netiks, dzen velnu. Ir gan vēl cits variants: ZZS jūtas tik varena (tostarp nodrošinājusies ar Saskaņas atbalstu noteiktos jautājumos), ka uzskata - mums balsu pietiks jebkuram kandidātam, ko virzīsim. Pat ja šim cilvēkam mīnusu ir vairāk nekā plusu. Arī tad nav smieklīgi.