Frīdes skats uz latviešu literatūras veidošanās aspektiem XIX gs. I pusē un B. Kalnača - Baltijas postkoloniālisma drāma. Marianu Rižiju no pārējiem te minētajiem šķir organisks teorijas un empīrikas saliedējums, kaut gan varētu gaidīt, ka visaptverošais mikrotēlu ekscerptu korpusa milzums, kas ir darba pamatā, analīze no pirmā līdz pēdējam Bērziņa dzejolim noslāpēs spēju saskatīt to savstarpējos sakarus, vispārināšanas spēku. Rižija gadījumā tā nenotiek. Vēl vairāk: ikreiz ņemta vērā katra izteiksmes līdzekļa strukturējošā savdabība, kad tie konstelē valodas estētisko faktūru no skudras līdz Visuma sfērām, no mezozoja līdz tumsā tītai nākotnei. Visaptverošā poētisko līdzekļu priekšmetiskuma un pārnesuma sajūdžu pārredze precīzi pasaka gan pārejas vietas, laikam pārtopot telpā (un otrādi), gan izkristalizē darba veiksmīgo izkārtojumu - vispirms teksta apskats sava laika situācijā, kritikas, kolēģu redzējumā, kam seko telpas izpausmju izklāsts un tikai pēc tam acīm nesaskatāmais laiks. Pretēji tam, ka M. Bahtina termins «hronotops» priekšā saka sākt ar laiku, arī 60. gadu otrās puses situācija - Bērziņa veidošanās gadi - un dzejnieka poētikas acīmredzamā jutība pret hronosu vedina uz to pašu. Iespējams, tur slēpjas noslēpums, kāpēc, grāmatu lasot, neizsīkst, bet pieaug interese. Taču, tā kā gan laiks, gan telpa dzejā īstenojas tēlos, valodā, kas Bērziņa vārsmās jo īpaši akcentēta, Rižijs šo valodas sevišķo akcentējumu definē - un pamatoti - par Bērziņa suverēno realitāti, «kurai ir pakļauta empīriskā - autora biogrāfiskās pieredzes un ikdienas - realitāte» (7. lpp.), tomēr poētikas izpēti sāk ar teksta izpratu un telpu. Min arī Bērziņa valodas suverēnās realitātes izrietus: 1) ģimenes literārā gaisotne, kas aizmetina priekšstatu par vārdu kā īsto esmi, 2) 60. gados gaisā lidojošās zinātniskās idejas par valodu kā īpašu realitāti, kas atbrīvo mākslu no pakļaušanas totalitārai ideoloģijai. Rižijs pirmoreiz latviešu pētniecībā «Ēzopa valodu», tās saziedu sasaista ar Prāgas pavasara nostādnēm, Rietumu poststrukturālistu un Tartu, arī Maskavas semiotiķu aktivitātēm. Un precīzi iezīmē saskares punktus un atšķirības ar iepriekšējo laiku - ar Vācieša, Belševicas, Auziņa u. c. sešdesmitgadnieku dzejas valodu: viņi poētisko izteiksmi veidoja kā alternatīvu vēstījumu varas metavēstījumam, savukārt Bērziņa šifrētais metavēstījums ne tik daudz akcentē alternatīvo aspektu, atsvešinātību no varas vēstījuma, cik to, ka šis vēstījums ir vienpusīgs, ierobežots, jo liedz blakus pastāvēt alternatīvām nostādnēm; Bērziņš savā vēstījumā to iesaista līdzās citiem vēstījumiem un dod tam tiesības pastāvēt, tā graudams socreālismu no iekšpuses. Tātad dziļākajā būtībā Bērziņa «valodas vara nav represīva, kontrolējoša, bet kreatīva, atbrīvojoša» (60. lpp.). Viņa valodas vulkāna raksturojumam Rižijam lieti derējis I. Ziedoņa teiktais 1985. gada 14. jūnijā Literatūrā un Mākslā (sarunā ar Rutu Veidemani) krājuma Poētisms baltkrievs sakarā.
Virszeme, pazeme, debesis
Otrais lielais guvums ir Mariana spēja atklāt, kā valodniecības, eksakto zinātņu, filozofijas jēdzieni, kļūdami par poētiskās sistēmas daļu, palīdz Bērziņam atveidot priekšstatu par Visuma telpu kā izliektu, sfērisku lielumu, akcentējot dzejnieka piederību XX un XXI gs. intelektuāļiem. Tieši šai sakarā labi redzami Rižija pārdomātie teorētiskie skaidrojumi tēlu realitātei: nekur viņš necenšas tos uztiept vai pašmērķīgi izspīlēt lasīto, ļaudams domāt - teorija pieminēta tikai tik (un tur), cik (un kad) tā palīdz labāk izprast Bērziņa neordināro estētisko pasauli. Telpa tur rādās kā vieta, kā Visums, kā pasaule vai tās atsevišķas daļas - pazeme, virszeme, debesis -, kas visa izaug no runāta vārda, kurš «dumpojas, dzeļ, božas» un kurš saistīts ar «esmes pirmējo manifestāciju, dzīvu, laikā un telpā ritošu runu, balsi». Par telpas pamatelementu Bērziņa pasaulsainā pētnieks (līdz ar Rutu Veidemani) redz dinamisko zemi un tai piekritīgo pazemi ar iezīmēto dzīles, jūras dzelmju dimensiju - tās slēpj un atsedz senos pirmcilvēku esmju slāņus. Pilns telpas modelis Bērziņa dzejā atbilst mitoloģiskai trīspakāpju struktūrai (virszeme, pazeme, debesis), kuras kustīgums viņu suģestē tik ļoti, ka vedina radīt pat verbu «telpot». Tajā par zīmīgiem Rižijs ierauga tādus tēlus kā akacis, aka, avots, purvs, dzīle. Dzīle bieži pagarinās līdz debesīm (tad pazeme-debesis stāv blakus un iezīmē telpas augšējo un apakšējo robežu). Zemi dzejnieks respektē kā kolektīvās zemapziņas simbolu, arhetipiskās enerģijas glabātāju, tālab piešķir tai īpašības, kas dara to taustāmu, jutekliski uztveramu un dinamiski mainīgu, verdošu. Mainība ievīsta arī tās pāreju laikā. Telpa Bērziņam transformējas - pēc Rižija analīzes - saskarē ar cilvēku, tā ķermeni, sakausē cilvēka mikrokosmu un tur iesakņojas (telpa sadeg mutē, delnā sadeg laiks). Rižijs patiešām aizraujoši rāda gan debesu tuvināšanos svešai telpai, gan abstraktā un vieliskā mistērijas, gan telpas hierarhiskās struktūras izklāstā ar tās kopā turētājiem - putnu, veli, tāpat kā pēckara latviešu poēzijai neparastajos dzejas subjektos (etnoss, cilvēce). Visu, protams, recenzijā neizstāstīt.
Laika pulkie veidi
Atzīdams laiku par Bērziņa dzejas dominanti, Marians parāda tās pulkos veidus un piešķirtās jaunās konotācijas, aprakstīdams tos atbilstoši Bērziņa svarīguma izpratai: 1) radīšanas laiks (Bērziņam galvenais), ko viņš pielīdzina kosmogoniskajam radīšanas aktam, 2) tam tuvu pieguļošais sapņa laiks, «kurš kļūst par daudzu U. Bērziņa dzejoļu tēmu un saturu» (125. lpp.), 3) mītiskais laiks ar ciklisko struktūru, 4) lineāri vēsturiskais laiks ar savu neatgriezeniskumu, daudzkārt - entropiju. Pētnieka redzes asums izdala opozīciju (radīšanas/sapņa - vēsturiskais/nomoda laiks), kuras ārpusē paliek mītiskais laiks («Mītiskais .. jeb mūžīgais laiks ir vienaldzīgs pret atsevišķa cilvēka, nācijas un cilvēces aktivitāti un centieniem radīt un saglabāt kultūras pasauli. Tādēļ tas šajā opozīcijā ieņem «neitrālā spēlētāja» lomu jeb, precīzāk, tas piedalās kā spēlētājs gan vienā, gan otrā pusē atkarībā no tā, kādu sava cikla daļu - cilvēkam, nācijai labvēlīgu vai nelabvēlīgu - mītiskais laiks pārstāv noteiktā U. Bērziņa dzejolī» (125. lpp.)), saskata arī dzejnieka emotīvās laika izpausmes - kā process (Laiks nekust no vietas), kā attālums, vieta, telpa (ar vienu kāju sen stāvu nākotnē), kā vieliska substance (laiks sīks akmens, pie kā jūs klūpat). Tas viss rezultē viņa mūsdienām tik neparasto mītisko laiktelpas nedalāmību, tās biezumu un blīvumu, kur ne nieks nepazūd no vulkāniskās intensitātes. Konstatējums par Bērziņa prasmi laiktelpu piepildīt ar lietām, tēliem un notikumiem, kas to strukturē un piešķir tai kvalitatīvu neviendabību, ir tas, kur Bērziņa pasaule parādās kā pretnis Ņūtona abstraktajam laika un telpas modelim, bet jaunais zinātnieks kā acīgs vispārinātājs. Var teikt: abu - dzejnieka un pētnieka - interese par jaunāko zinātnē sakritusi. Par laika metaforām Bērziņa dzejā Marians min ne vien attālumu (kas piemīt pašam laikam - pagātne, tagadne, nākotne), bet arī laiku kā stiklu, kā ekrānu, kā tekstu, tātad šķēršļus, kas apgrūtina vai padara neiespējamu saziņu starp diviem atstatus esošiem komunicētājiem. Un Rižija pētījums ir stāsts, kā Bērziņš tos pārvar. Izrādās, aplokaini izteiktais laiks apaug ar dramatisku spriedzi 80. gadu darbos, kad par laikam piederīgu kļūst vēsts tēls, ko biežāk redz sūtītu uz pagātni, jo «Nākotne no dzejas subjekta viedokļa ir tikai vēl projekts, pagātnes un tagadnes projekcija, tādēļ vēsts, ko vēstītājs dažos dzejoļos sūta uz nākotni, ir vēsts noteiktā laiktelpas punktā nelokalizētam hipotētiskam adresātam ..» (146. lpp); pagātnē Bērziņš biežāk uztausta nerealizētās potences - vēsts mēģina atvairīt liktenīgās kļūdas.
Teicami atkailināts arī Bērziņa ziemeļu = «milzīgā nomoda» (simboliska vieta, kurā satiekas autora esmes realitāte ar sapņa un nomoda, tagadnes, pagātnes, arī nākotnes realitātēm) tuvinājums mītiskajam kokam, Zemes ziemeļpola asij. «Tādā veidā dzejas «es» nevis pamet un aizmirst tumšos, zemes esmes apgabalus, bet, sakņodamies tajos, tiecas aizaugt kā koks līdz dievišķajai realitātei, tādējādi atkārtojot pasaules koka funkciju» (153. lpp). Vienlaikus tur redzams ne vien Bērziņa laiktelpas apzināti veidotās tuvības pamats mītiskajai, bet arī viņš pats demiurga lomā. Varbūt tieši šī tiekšanās aiztikt līdz Dieva spēka zizlim, šīs varenības alkas temperaments kopā ar valodas vienlaicīgi versmaino daudzpakāpību šķir viņu no pārējiem latviešu dzejniekiem - atziņa, ar kuru aizveru Mariana Rižija pētījumu. Nepiepildīta palika vien griba tikpat pamatīgi izzināt un ieraudzīt Bērziņa auduma ritmisko velku un audu locījumus, pārsitienus un citādus brīnumus, jo - tieši ritms viņa pasaulei ir īpaši būtisks, tur to kopā vienotā veselumā, tālab nebija labi to izslēgt no poētikas apskata.
Protams, kā katrā darbā, arī Mariana Rižija grāmatā var atrast redakcionālas dabas kļūdas, neprecizitātes utt., bet tās nudien nemazina jaunā zinātnieka izcilo veikumu, kas turklāt nolīdzina parādu, ko vairākus gadu desmitus latviešu sabiedrība bija parādā Uldim Bērziņam - pasaules kultūras gaismotājam.