Bijušā PSRS kompartijas centrālās komitejas sekretāra Mihaila Suslova ziņojums 1961. gadā patiešām ir saistošs: «Ja ne šodien, tad rīt gruzīni sāks cīnīties pret komunismu, par neatkarību. Cīņu ar gruzīniem vajag sākt no Abhāzijas. Megrēlijai un Svanetijai jāpiešķir autonomija. Tajās vajag uzkurināt nacionāli separātiskas jūtas. Vajag visus pārliecināt, ka gruzīni tika pārcelti uz Abhāziju. Rietumgruzija jānoskaņo pret Austrumgruziju un pēc tam jāpilda starpnieka pienākumi.» Šāds fakts, jādomā, nav vienīgais, kas apstiprina toreizējā centra izpratni, ka agri vai vēlu dažas nācijas vēlēsies izrauties no sociālistiskās kopdzīves skavām. Un noteikti jāņem vērā dažādu valstu pētniekiem, kas nodarbojas ar PSRS sabrukuma, kā arī postpadomju perioda pētīšanu. Protams, īpaša uzmanība pievēršama tām bijušajām republikām, kur jaunā suverēnā statusa iegūšanu pavadījuši bruņoti konflikti. Daudzviet - tas galvenokārt attiecināms uz Dienvidkaukāzu un Ziemeļkaukāzu - bruņoti konflikti notikuši vēl relatīvi nesen.
Pētniekam, kas nolēmis nopietni apskatīt karus postpadomju telpā, noteikti jāpievērš uzmanība ne vien Kaukāza nāciju politisko un bruņoto grupējumu, dažādu krimināli ekonomisku veidojumu, bet arī vecā centra darbībai, kas patiesībā ar Suslova pieminēto starpnieka misiju diez kā nenodarbojās. Čečenijas «iekšējos» notikumos tas kļuva labi redzams vēl pirms pirmā kara ar Krieviju. 1994. gada 27. novembra rītā Groznijā no Čečenijas pirmā prezidenta Džohara Dudajeva pils pagraba žurnālistu apskatei tika izvesti sagūstītie krievu tankisti. Iepriekšējā dienā viņi savos tankos bija piedalījušies čečenu opozīcijas uzbrukumā Dudajeva spēkiem un cietuši sakāvi. Droši vien Maskavā toreiz kļuva skaidrs, ka vēlamo rezultātu bez lielas militāras iejaukšanās nesasniegt. Tas bija tikai divas nedēļas pirms Pirmā Čečenija kara sākuma 1994. gada 11. decembrī. Tobrīd atcerējos kāda čečenu inženiera jautājumu, kuru viņš man uzdeva tā paša gada septembrī, kad Groznijā norisinājās Čečenijas neatkarības trešās gadadienas svinības: «Vai šobrīd, kad jau trīs gadus esam neatkarīgi, pasaule mūs atzīs?» Par savu «naivumu» čečeni samaksāja ārkārtīgi augstu cenu - ar tūkstošiem nogalināto, ievainoto un bēgļu.
Tāpat ārkārtēji lielus izaicinājumus beidzamajos 20 gados ir piedzīvojusi Gruzija. Neapšaubāmi pieredzētās problēmas iespējams izskaidrot arī ar kriminālu grupējumu lielo ietekmi uz notikumiem 90. gados, politiskās elites un valsts varas vājumu. Taču nepieciešams atbildēt uz jautājumu - kāpēc Krievija nepārtraukti ir palielinājusi militāro spiedienu pret Gruziju, kas vērojams jau 20 gadu garumā?