Proti, absolūti lielākā daļa no A. Šķēles plānā rakstītajiem pasākumiem nav nekāds jaunums. Sabiedriskie līgumi starp valdību un sociālajiem partneriem recesijas laikā jau šur tur ir noslēgti. Ideja par bezdeficīta budžetu 2014. gadā izskatās daudz reālāka par paša A. Šķēles vēl novembrī pausto, ka, tiekot pie valdības vadīšanas, viņš bezdeficīta budžetu izveidotu jau 2011. gadā, kad starptautiskie aizdevēji Latvijai atļāvuši deficītu 6% no iekšzemes kopprodukta (IK). Piedāvājums apņemties no Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Komisijas, Pasaules Bankas un citiem aizdevējiem palienēto naudu atdot desmit gados gan skan ambiciozi, tomēr, iespējams, par šādu mērķi tomēr varētu vienoties. Tas gan nozīmē jostas savilkšanu, taču varētu izrādīties it labi pārdodams sabiedrībai, kurā vairs netrūkst tādu, kas, līdzīgi kā Anšlava Eglīša līgavu mednieks Mārtiņš Ķurzēns, nākuši pie sajēgas: «Ne katrās rokās kredīts pārvēršas ienākumā. Biežāk - valgā.» Un tomēr, lai cik dedzīgi TP spice pārmet premjeram Valdim Dombrovskim un finanšu ministram Einaram Repšem (abi JL) Latvijas dzīšanu parādu verdzībā, abas par sarunām ar aizdevējiem atbildīgās amatpersonas jau publiski paudušas, ka iespēja neizmantot visu Latvijai paredzēto starptautiskā aizdevuma summu jau tiekot apsvērta. Dīvainā kārtā ļoti tuvas patiesībā ir arī TP un premjera pozīcijas jautājumā par nodokļu slogu - A. Šķēle piedāvā ar likumu noteikt, ka maksimālais tā smagums nedrīkst pārsniegt 32% no IK, V. Dombrovskis vēl gauži nesen Vienotības dibināšanas kongresā runāja par to, ka nodokļu nastai nevajadzētu pārsniegt 30%. Daļa citu A. Šķēles sakompilētajā plānā minēto pasākumu jau tuvu ieviešanai, ieguvums no citiem - tādiem kā ministriju skaita samazināšana un valsts funkciju «privatizācija» - vēl būtu rūpīgi jāanalizē, lai vēlāk nenāktos kost pirkstos.
Tādēļ TP rīcība, vispirms paģērot, lai premjers uz karstām pēdām iepazītos ar A. Šķēles izstrādāto ekonomikas glābšanas plānu, bet pēc tam pieprasot tā bezierunu pieņemšanu, piedraudot ar aiziešanu opozīcijā, šķiet, kārtējo reizi apliecina, ka de facto V. Dombrovska valdība ir mazākumvaldība, kamēr de iure tajā arvien vēl strādā TP deleģētie ministri.
Pretruna starp A. Šķēles ekonomikas atveseļošanas plāna visai reālistisko piedāvājumu un histērisko manieri, kādā tas tiek piedāvāts koalīcijas partneriem, signalizē, ka TP sapratusi, ka tās līdzšinējā politika ir izgāzusies. Valdības iekšējā opozicionāra loma izrādījusies nepārliecinoša, TP reitings, neraugoties uz A. Šķēles atgriešanos un citu top politiķu dīžāšanos, vēl arvien izskatās pavisam bēdīgi. Tādēļ nudien nebūtu nekāds brīnums, ja TP pusgadu pirms vēlēšanām nolemtu pamēģināt jau drusku piemirsto parlamenta opozīcijas lomu.
Vai tas nozīmētu V. Dombrovska gāšanu? Ļoti ticams, ka ne. Jaunu valdību veidot vairs tā īsti nav vērts, un, ja ekonomiskā situācija būtu stabilāka, pragmatiska mazākumvaldība, kuras pienākums ir tik vien kā nostrādāt līdz brīdim, kad jaunā sasaukuma Saeima ieceļ jaunu valdību, būtu visnotaļ pieņemams risinājums. Taču vēl līdz vēlēšanām, kas notiks oktobra sākumā, saskaņā ar aizdevējiem dotajiem solījumiem ir ne tikai jāsāk 2011. gada valsts budžeta veidošana un jāapstiprina ilgtermiņa nodokļu politikas redzējums. Ar budžeta sagatavošanas tehnisko procesu un nodokļu sistēmas pamatnostādņu apstiprināšanu galā vēl varētu tikt arī mazākumvaldība. Būtiskas problēmas mazākumvaldībai, visticamāk, varētu radīt nepieciešamība vēl šī gada vasarā, tātad teju pašā priekšvēlēšanu bula laikā, ķerties pie pensiju un sociālo pabalstu sistēmas pārskatīšanas. To bez pārliecinoša Saeimas vairākuma atbalsta paveikt vispār nav iespējams.
Tomēr visbūtiskākos sarežģījumus V. Dombrovskim, šķiet, draud sagādāt nevis TP aiziešana opozīcijā, bet gan A. Šķēles un LPP/LC līdera Aināra Šlesera tuvināšanās. Proti, līdz šim LPP/LC patiešām darbojās visnotaļ konstruktīvi un izšķirošajos brīžos, piemēram, kad bija jābalso par pilnvarojumu valdībai uzņemties saistības pret starptautiskajiem aizdevējiem, atbalstīja V. Dombrovska valdību. Tagad, kad A. Šķēle un A. Šlesers lolo kopīgus plānus, parlamenta opozīcija, kurā toni noteiktu TP un LPP/LC, var izrādīties krietni vien destruktīvāka. Un tas jau varētu izvērsties par pamatīgu apgrūtinājumu ne tikai balsojumā par jaunu ministru apstiprināšanu TP «aizgājēju» vietā.