Tik ļoti gribas būt mīlētam...
1. Saspringtā gaisotne, kādā veidojās koalīcija un valdība, savienojumā ar 1. janvāra efektu («jauna dzīve, viss būs citādi un labāk») noveda pie mīlīgās situācijas, ka aizvadītajā nedēļā apstiprinātā Dombrovska kabineta nr. 3 ministri centās pārliecināt publiku, ka strauju kustību nebūs, nebaidieties. Toni uzdeva pats premjers, nosoloties, ka netiks īstenotas tādas reformas, kas izraisa asu sabiedrības pretreakciju; tas rada jautājumu, kas tad tiks īstenots, ja ņem vērā, ka visiem un ikvienam patīkamu reformu nemēdz būt. Priekšnieka vēstījumu pareizi saprata gan izglītības ministrs Ķīlis, kurš apliecināja tikai un vienīgi labas jūtas pret mazajām skolām, gan veselības aprūpes Circene, kura apķērās, ka ideja par valsts medicīnas pakalpojuma cenas piesaisti pilsoņu apzinīgumam nodokļu maksāšanā neesot aktuāla. Jauno valdību var saprast - tik smagi sākt un uzreiz «lēkt uz ecēšām» ir bīstams vingrinājums. Tomēr - radīt sabiedrībā iespaidu, ka viss grūtākais jau ir aiz muguras, ka esam savu saimniecību sakārtojuši un nu atliek tikai gaidīt, ka lielāki ieņēmumi ļaus palielināt izdevumus, arī ir riskanti. Katra sociālā un profesionālā grupa ar piesolītajām reformām droši vien saprot kaut ko citu, tomēr pieprasījums pēc izmaiņām it kā joprojām ir. Ja «jaunās sejas» nozīmēs vien jaunas intrigas, strīdus un spārnotus izteicienus, neapmierinātība ir garantēta.
No šī viedokļa valdībai varētu rekomendēt paralēli deklarācijām un rīcības plāniem, kuru sacerēšana laikam ir neizbēgama, skaidri definēt svarīgākos trīs piecus uzdevumus (bet ne divdesmit vai trīsdesmit!), kurus tā tiešām uzskata par vajadzīgu risināt tuvākā pusgada laikā. Piemēram, «sociālais spilvens» situācijā, kad beidzas Pasaules Bankas starptautiskās palīdzības programmas un arī pašvaldību iespējas sašaurinās. Privātpersonu parādi. Jēdzīga, reāli noderīga attīstības banka un valsts investīciju resursu koncentrēšana tajā. Beigt atbildības bumbas mētāšanu starp ģimenes ārstiem un slimnīcām (arī NMP) ar kādu galīgu lēmumu. Ieviest skaidrību par valsts atbalsta mehānismiem atjaunojamās enerģijas projektiem. Pārējās gaišās ieceres atlikt, nemēģinot pa mazumiņam kaut ko iesākt visās.
Pamodās pēdējā brīdī?
2. Kārtīgi pabojājuši nervus sev, finanšu tirgiem un žurnālistiem, eirozonas līderi pagājušajā nedēļā beidzot pieņēma radikālākus priekšlikumus zonas nostabilizēšanai. Tiesa, uzskatīt, ka nu parādu krīze ir atrisināta, nevar. Tas, ka bankas piespiestas norakstīt lielāku daļu no to «turētā» Grieķijas parāda, nekā tās sākotnēji piekrita, var radīt nepieciešamību valstīm piedalīties ar saviem finanšu resursiem nu jau banku stabilizēšanā, kas savukārt varētu būt visai sarežģīti, kad pašu valstu budžets ir sāpīgu samazinājumu priekšā. Parādu nastas samazinājums ir noderīgs, ja aplaimotā valsts ir darījusi visu nepieciešamo savas ekonomikas pārstrukturēšanai, par ko vismaz Grieķijas gadījumā ir lielas šaubas. Prasti sakot, Grieķijas bankrota briesmas ir nevis likvidētas, bet atvirzītas nākotnē. Arī lēmums par Eiropas Finanšu stabilitātes fonda resursu ievērojamu palielināšanu, protams, ir pareizs, bet ar naudas drukāšanu vien nevar ilgstoši pasargāt stagnējošu ekonomisko sistēmu, ja tās dalībnieki - sākot ar streikojošu grieķu ierēdni un beidzot ar valsts elitei piederīgu franču sociālistu līderi - nesapratīs, ka XXI gadsimtā nekas nav garantēts un vārdu savienojums «man pienākas!» ir tiešs ceļš uz grāvi. Lai saglabātu ienākumu līmeni, jāstrādā būs vairāk, vairāk jāpaļaujas uz sevi utt. Pagaidām nav sajūtas, ka «vecā Eiropa» (iespējams, arī ASV) to saprot, jo ir savas vēstures apziņas ķīlniece. «Vairāk nekā gadsimtu ilgā grūtā procesā esam uzbūvējuši šo labklājības sistēmu, esam to pakāpeniski izcīnījuši, tā ir apliecinājums mūsu politiskā modeļa pareizumam utt.» Tā ir tipiska domāšana par vēsturi kā vienvirziena kustību. Vēl XVIII gadsimtā Ķīna bija bagātāka valsts nekā Eiropas valstis, tomēr tas netraucēja tai norietēt gandrīz uz diviem gadsimtiem. Ak, šie nesatricināmie līderi - cik daudzi jau piedzīvoti, sākot ar Romas impēriju, beidzot ar Japānu pagājušā gadsimta 70. gados... Viss iepriekš minētais nenozīmē, ka Rietumiem ir jāsamierinās ar neizbēgamu pozīciju zaudēšanu Ķīnas, Indijas, Brazīlijas priekšā, tomēr pagaidām eirozonas glābšanas soļi vairāk atgādina siltuma uzturēšanu, metot krāsnī naudu.
Runājiet, mēs jūs klausāmies...
3. Politiķu un viņiem pietuvinātu personu sarunu t. s. nopludināšana Latvijā jau kļuvusi par tradīciju. Tiem, kuri šādu metodi uzskata par klaju bezkaunību, jāatgādina, ka citviet šāda īpatnēja prakse ir ne mazāk izplatīta - kā piemēru var minēt Berluskoni nedienas. Cita lieta, ka - ja turpinām salīdzinājumu ar Itālijas premjera piedzīvojumiem - sarunu nopludināšana liecina, ka izmeklējošā puse ir nogurusi no tā, ka lieta smagi ievelkas un galu tai neredz, ka izmeklētāji rēķinās ar pretējās puses resursiem un izmanīgumu. Līdz ar to skan varbūt nejauki, bet jāpierod, ka ir tāds žanrs informatīvajā telpā. Laika gaitā tas vairs neizraisa tik vētrainu un vispārēju interesi, kļūstot par lasāmvielu, ja tā var teikt, speciālistiem.