Daudzi Latvijas iedzīvotāji augstākās izglītības kvalitāti Latvijā vērtē kā viduvēju. Taču kādēļ lai tā būtu citāda, ja pastāv vēl no padomju laikiem saglabātas finansējuma sadales tradīcijas, bez konkrētiem mērķiem, ar neskaidru spēles laukumu un ar brīžiem neizprotamu piedāvājumu?
Lai situācija uzlabotos, jāizvirza saprotami mērķi un jādefinē tiem atbilstošas prasības, kā arī jāizveido tāds augstskolu finansēšanas modelis, lai valsts atbalstu patiešām saņemtu kvalitatīvākās un sabiedrībai būtiskākās mācību programmas.
Dažādo un krasi atšķirīgo piedāvāto programmu līmeni īpaši jūtam vadības un menedžmenta programmās. Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka studiju virzienā «Vadība, administrēšana un nekustamo īpašumu pārvaldība» 34 augstskolās tiek īstenotas vairāk nekā 130 programmas. Jābūt naivam, lai domātu, ka Latvijā visām programmām iespējams piesaistīt pietiekami daudz profesionālu mācībspēku. Menedžmenta studiju virziens ir lielisks piemērs tam, kā tiek sadrumstaloti pieejamie resursi - gan finanses, gan cilvēki. Bet tā ir būtiska problēma visai augstākās izglītības sistēmai.
Valsts līdzekļi galvenokārt būtu jāiegulda virzienos, kas saistīti ar nacionālo identitāti, proti, mākslā, mūzikā, valodā, vēsturē un, otrkārt, inženierzinātnēs, medicīnā, proti, virzienos, kuru uzturēšana prasa lielus resursus.
Savukārt sociālo zinātņu virzienu, piemēram, uzņēmējdarbību vai tūrismu, lieliski spēj nodrošināt privātās augstskolas, kurām valsts atbalsts nav nepieciešams. Tikai jāzina, kādus mērķus valsts izvirzījusi augstākajai izglītībai un konkrētajam virzienam. Ieguldīt valsts līdzekļus jomās, kurās sekmīgi strādā privātās augstskolas, ir neracionāli.
Padomāsim par iepriekš pieminēto vadības un menedžmenta virzienu. Ja būtu definēts mērķis, ka augstskolai obligāti jāsagatavo augstas kvalifikācijas vadītāji un menedžeri, šīs studijas būtu pieejamas 34 augstskolās? Nē, situācija būtu kardināli atšķirīga. Proti, konkrētais studiju virziens koncentrētos piecās, sešās augstskolās, par kuru diplomu kvalitāti sabiedrībā nerastos nekādas šaubas. Turklāt šim studiju virzienam nav nepieciešams valsts finansējums. To apliecinājusi privāto augstskolu pieredze. Ja gadījumā valsts paliek pie veciem finansēšanas principiem - tiek finansēts viss, tad augstskolām pieejamajam valsts finansējumam jābūt tieši atkarīgam no sagatavoto speciālistu reālās kvalifikācijas, ņemot vērā jaunākos un spilgtākos sasniegumus.
Finansējuma saņemšanas nosacījumiem vajadzētu būt vienādiem gan valsts, gan arī privātajām augstskolām. Šobrīd tā nav. Precīzi definēti «spēles noteikumi» un godīga konkurence būtu ļoti labi pamati, lai pieejamo studiju kvalitāte beidzot sāktu uzlaboties un Latviju par piemērotāko studiju vietu uzskatītu un izvēlētos gan vietējie, Latvijas, gan arī citu valstu jaunieši.
*Biznesa augstskolas Turība Attīstības padomes priekšsēdētājs