Komentāros par starpetniskajām attiecībām Latvijā (saspīlējuma pieaugumu) bieži nākas saskarties ar divām versijām. Pirmā (vispopulārākā) skan: spriedze ir politiķu izraisīta un patiesībā arī pastāv tikai politiskās cīņas laukā, ierindas cilvēku līmenī viss esot labi. Manuprāt, tas ir pārāk optimistiski - neapšaubāmi politiķi ekspluatē kaut kādus aizspriedumus, aizvainojumus, bet, lai būtu, no kā izvirpināt sev savtīgi partijisku labumu, kaut kādam mīcāmam mālam ir jābūt. Otrā versija ir zināmā mērā tieši pretēja: cittautieši (lasi - krievi), kuru liela daļa nožēlo PSRS sabrukumu kā tādu, vienmēr vairāk sajutīs sevī saikni ar lingvistiski, etniski tuvāko Krieviju, turklāt lielām tautām vispār esot raksturīga «impēriska domāšana».
Pirmajai versijai nepiekrītu, tāpēc papētīsim otro, pasekojot Krievijas informatīvajai telpai. Atmetam elektroniskos medijus un t. s. dienas presi, jo tā neizbēgami ir politiskās varas cenzēta. Pašķirstīsim t. s. biezos žurnālus. Un te parādās dīvainas lietas. Proti, jāatzīst, ka mūsdienu Krievijas vēsturnieki, filozofi, sociologi spēj jūtīgus vēstures un etnisko attiecību jautājumus apskatīt pietiekami objektīvi. Novoje ļiteraturnoje obozreņije (Jaunais literatūras apskats) pērnā gada priekšpēdējā numurā viena no publikācijām parāda, ka ne tikai Krievijas inteliģences labākie pārstāvji, bet arī ierindas cilvēki nosodīja, kaunējās par PSRS iebrukumu Čehoslovākijā 1968. gadā jau tad, kad tas notika (nevis mūsdienās). Žurnāla Ņeprikosnovennij zapas (Neaizskaramais krājums) pagājušā gada pēdējā numurā vesela pietiekami korektu (bez aizvainota paštaisnuma) pētījumu kopa, veltīta krievu valodas attiecībām ar vietējo valodu un tās lietotājiem Baltkrievijā, Vidusāzijas valstīs. Tā paša žurnāla iepriekšējā numurā kāds materiāls atklāj, ka Krievijas vēstures zinātnē mongoļu - tatāru periodu vairs sen neuztver tikai kā «jūgu», bet spēj saskatīt arī šī posma pozitīvo ietekmi uz Krievijas veidošanos. Novij mir (Jaunā pasaule) šā gada janvāra numurā apcere par to, ka mazām tautām nacionālisms, ja vien tas nekļūst par ksenofobiju, ir pat vēlams. Un tā var turpināt. Kā saka, lasi un priecājies. Bet - kā nonāk līdz Baltijai, tad «vecā dziesma» vai klusums. Rodas iespaids, ka baltieši Krieviju ir kaut kā īpaši aizvainojoši, un, ja Krievijas sabiedrības domājošā daļa ir gatava pārskatīt mītus, atzīt kļūdas attiecībā uz, ja tā var teikt, 12 bijušās PSRS brālīgajām republikām, tad uz trim Baltijas zemēm tas neattiecas. It kā t. s. impēriskā domāšana nemaz nav tik izplatīta, bet - klikšķis! -un tomēr parādās gan. Man nav skaidrojuma šai situācijai, bet, liekas, ja mēs par to nedomāsim un nerunāsim (lai saprastu motīvus, nevis kaut kā piekāptos), nekur tālu netiksim.