Pazaudēts laiks un garām palaistas iespējas - pavisam skumjš iznāk aizvadīto divdesmit gadu vērtējums norisēm Ukrainā, ko vēl jo skumjāku padara apziņa, ka šajā neatkarības laikā izaugušajai paaudzei šobrīd jādzīvo neskaidru perspektīvu un aizvien ierobežotākas demokrātijas apstākļos. Ukraina ir ļoti liela valsts un, pat ja Rietumu interese, arī Latvijas, par to ir mazinājusies, to nevajadzētu aizmirst. Turklāt tieši tagad, kad norisinās acīmredzami politiski motivēts tiesas process pret galveno opozīcijas pārstāvi Ukrainā Jūliju Timošenko, bijušo premjerministri un Oranžās revolūcijas līderi. Ja viņa tiek notiesāta un viņas partija likvidēta, tas var būt ļoti nopietns trieciens demokrātijas pastāvēšanai šajā valstī. Tas apgrūtinātu Eiropas Savienības tā saucamās austrumu politikas īstenošanu, kas tieši vērsta uz atbalstu brīvu sabiedrību veidošanā vairākās bijušajās PSRS republikās. Kā lai neatceras neizprotami motivēto Valda Zatlera vizīti uz Viktora Janukoviča inaugurāciju, it kā nebūtu nojaušams, ar kādiem paņēmieniem valsti stūrēs šis promaskaviski orientētais prezidents. Kādu politisku signālu toreiz sūtīja Latvijas prezidents?
Ja Rietumu attieksme un kontakti ar Kijevu šķiet diplomātiski vēsi, lai gan ieturēti pieklājības robežās, un tas ir par pašu ukraiņu nopelns, tad ziemeļu «brālis» rīkojas pilnīgi pretēji - Kremļa spiediens «brāļu tautu draudzības» vārdā šobrīd šķiet sasniedzis pagalam augstu pakāpi. Jau trešo reizi šogad uz Kijevas Krievzemi ir nosūtīta tāda smagā artilērija kā Krievijas pareizticīgās baznīcas galva Kirils. Oficiāli pasludinātajiem baznīcas galvas vizītes mērķiem netic vairums ukraiņu politikas ekspertu, kas to nosaukuši par politiski motivētu braucienu. Kirils plaši runā arī par tā saucamās krievu pasaules apvienošanos, acīmredzamā saskaņā ar Kremli, kas pūlas apturēt Ukrainas un Rietumu tālāku integrāciju. Kijeva par savu turēšanos pretim ievilkšanai muitas savienībā, par ko drīzumā, iespējams, runās Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, jau saņēmusi sitienu. Ir apgrūtināts Ukrainas eksports vairākos virzienos. Nav šaubu, ka tie ir centieni piespiest Ukrainu integrēties krievu pasaules virzienā.
Arī mediju telpa Ukrainā aizvien vairāk līdzinās Krievijas premjera Vladimira Putina izveidotajam modelim. Soli pa solim samazinājušās iespējas brīva un valsts varu kritizējoša viedokļa paušanai. Mazāk vietas paliek nopietnām diskusijām un skatītājiem TV kanālos, tāpēc uzstājīgi tiek piedāvāts viens šovs pēc otra un cita veida izklaide.
Nelāga aina, taču viss galu galā ir pašu ukraiņu rokās, ko skatīties TV, kurā baznīcā lūgt Dievu, un varbūt nopietnāk izturēties pret parlamenta vēlēšanām nākamgad, lai vēlāk nebūtu jānožēlo, ka iznāk kā par prezidentu balsojot, kad ievēlēja Janukoviču.