Diemžēl Krievija pēdējā desmitgadē ir kļuvusi pārāk prognozējama, un tas paradoksālā kārtā gaidāmo prezidenta vēlēšanu sakarā nav nekas labs. Nav labs tāpēc, ka nekādas pozitīvās domas nerada divu - labā (Dmitrijs Medvedevs) un sliktā (Vladimirs Putins) - līderu sacensība par godu atkal atrasties Krievijas galvenajā amatā. Abi divi pagaidām ir galvenie kandidāti, lai gan nav teikts, ka viens tomēr «cēli» nepiekāpjas un no kandidēšanās neatsakās. Labais prezidents tā arī nekad nekļuva pa īstam labs, palikdams visai pelēks politiskais darbinieks, krietni vien zaudēdams stingrajam, krievu tautas vairākuma apziņā godīga valdnieka statusu ieguvušajam Putinam. Lai ko darītu Čečenijas kara «bandītus» atejās nožmiegt solījušais Putins, viss viņam iznāk kaut kā skaidri un saprotami. Vai viņš lido ar virsskaņas kara lidmašīnu vai stāv uz atomzemūdenes klāja, vai arī nosauc PSRS sabrukumu par lielāko XX gadsimta traģēdiju. It kā pavisam pretēji lietas kārtoja Medvedevs, līdz arī viņam iegadījās muskuļu demonstrācijas brauciens, ierodoties japāņiem atņemtajās Kuriļu salās. Medvedevs arī deva pavēli Krievijas armijai iebrukt Gruzijā, un nav noteicoši, tieši kuras krievu amatpersonas atbildīgas par šīs Dienvidkaukāza valsts izprovocēšanu uz karu. Medvedeva paraksts atrodas uz dokumenta par piecu dienu kara seku likvidēšanu, ko Krievija acīmredzami nevienu mirkli tā arī nav domājusi pildīt. Diemžēl tas ir dokuments starp Krieviju un ES.
«Labais» Dmitrijs ir palaidis garām daudz iespēju, lai apliecinātu savu jurista (viņš teica, ka nemēdz būt bijušo juristu) izpratni par tiesiskumu pašā galvenajā Krievijas politiskajā - Hodorkovska - lietā. Tāda bija arī jurista Sergeja Magņitska lieta - ne velti izrēķināšanās ar viņu lika amerikāņiem izveidot melno sarakstu, kurā iekļauti visi, kas saistīti ar šo lietu. Pašreizējais Krievijas prezidents nav darījis neko, lai uzlabotu pašu galveno, - valsts iedzīvotāju tiesības un brīvība viņa laikā nav palielinājusies. Brīvu lielo mediju, kā nebija pirms viņa atnākšanas, tā nav arī tagad, opozīcijas partijas (kaut lielais vairākums pavisam marginālas) pat netiek reģistrētas, bet sapulču un demonstrāciju brīvība vienkārši nepastāv. Bet par tiesu neatkarību - pat nepieklājīgi runāt!
Pagājušajos 20 gados Krievija ir nosoļojusi spraigu ceļa posmu, taču milzīgā enerģija izmantota ačgārni. Lielā valsts un tās sabiedrības prāva daļa, visticamāk, lielākā, ir nodzīvojusi, it kā spītējot laika pārmaiņām. Nav bijis atbrīvošanās no impērisko ambīciju gūsta, kas ļautu rasties radošam darbam, ko spējīgs veikt tikai brīvs un radošs cilvēks. Iespējams, vajadzīgi vēl jauni 20 gadi.