Konferenci Latvijas Universitātes (LU) Lielajā aulā rīkoja LU Sociālo un politisko pētījumu institūts, kura direktors profesors Jānis Ikstens 4. maiju vērtēja kā «notikumu, kurš kļuva par nācijas pašapziņas un pašlepnuma simbolu un ierindojams vienā kategorijā ar 18. novembri, bet tajā pašā laikā tas ir cirtis nācijas kokā dziļākas brūces nekā jebkurš no pasaules kariem». Konferences uzdevums bija izvērtēt 4. maija deklarācijas nozīmi, kā arī to, kas pēc brīvības atgūšanas bijis veiksmīgs, bet ko varēja izdarīt labāk. Viens no Neatkarības deklarācijas autoriem - Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits - to raksturoja kā «revolucionāru dokumentu legālā formā». Viņš aicināja novērtēt, ka pasaulē, kurā ir tikai ap 200 valstu, «diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju ir sava valsts un pašnoteikšanās tiesības».
Bija atmiņas par brīvvalsti
Ceļā uz neatkarības atjaunošanu bijuši daudzi nozīmīgi notikumi, kurus atgādināja bijušais Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs, AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns. Kā būtisku, bet mazāk uzsvērtu viņš minēja gājienu no Vecrīgas uz Brāļu kapiem 1989. gada 25. martā, lai «lūgtu piedošanu kritušajiem un Mātei Latvijai». Ar to Latvija pievērsa pasaules uzmanību. Izšķiroša loma bija Latvijas Tautas frontes otrajam kongresam 1989. gada 7. oktobrī ar noslēgumu nākamajā rītā - tajā izstrādāja LTF programmu, kurā bija teikts, ka Latvijas Republika jāatjauno uz nepārtrauktības principu pamata parlamentārā un nevardarbīgā ceļā. Nozīmīgas bija arī pirmās pašvaldību vēlēšanas tā gada nogalē, jo vietējiem deputātiem bija liela loma, lai 1990. gada 18. martā Augstākās padomes vēlēšanās uzvarētu LTF.
Baltijas valstis izdarīja to, kas neizdevās citām bijušajām padomju republikām, - no komunistiskā totalitārisma atgriezās Eiropā un iestājās NATO. Latvija, Lietuva un Igaunija bija saglabājušas atmiņas par brīvvalsts laiku pirms okupācijas, kā arī kontaktus ar Rietumos mītošajiem tautiešiem. «Mums bija griba būt neatkarīgiem no PSRS. Mēs nebaidījāmies no kapitālisma atšķirībā no citām PSRS tautām, kuras ilgāk atradās padomju sistēmā,» sacīja Eiropas Parlamenta deputāte, Igaunijas Tautas frontes līdzdibinātāja Marju Lauristina, uzskatot, ka tāpēc Baltijas valstis arī uzdrošinājās sākt reformas. Kā būtisku viņa uzsvēra arī to, ka valstu nepārtrauktība bija starptautiski atzīta.
Līdzās padomju karaspēks
Kad atjaunoja neatkarību, Latvijā vēl atradās padomju karaspēks un svarīgākais bija atbrīvoties no armijas, panākot tās izvešanu, atgādināja diplomāts, bijušais AP deputāts Indulis Bērziņš. Viņš teica: «Ar 4. maiju viss tikai sākās. Pamatā bija pašu griba, kas nozīmēja ne tikai gribu cīnīties ar agresoru, bet arī veikt ekonomiskās reformas.» Pirmais atjaunotās valsts premjers Ivars Godmanis uzskata, ka reformu īstenošanas periods nav profesionāli izvērtēts, un ir apņēmies pie šī darba ķerties.
Raksturojot pāreju no sociālisma uz tirgus ekonomiku, runātāji norādīja, ka Latvijā nebija cilvēku ar pieredzi. «Mums nebija neviena pēc Rietumu standartiem izglītota ekonomista, bet mēs bijām enerģijas pilni strādāt un mācīties, un mums netrūka drosmes,» sacīja bijušais AP deputāts, ekonomists Edmunds Krastiņš un atgādināja, ka no jauna bija jāveido visas institūcijas - arī centrālā banka. Par veiksmīgu viņš uzskata to, ka jau 1990. gada beigās AP pieņēma nodokļu paketi un valstij bija sava ienākumu bāze. Taču privatizācijas vilcināšana, viņaprāt, bija kļūda, un arī «banku uzraudzība bija sliktā stāvoklī», kas noveda līdz Bankas Baltija krīzei 1995. gadā un vairāku banku aizvēršanas. Pārmaiņas notika arī valsts pārvaldē, veidojot civildienestu, kurā strādājošajiem bija jāapliecina spēja mainīt attieksmi, nošķirt valsts un personīgās intereses, atgādināja bijusī valsts reformu ministre Vita Tērauda. Lūgti atbildēt uz vaicāto par valsts sagrābšanu, «prihvatizāciju» un oligarhiem, diskusijas dalībnieki pat saķērās. I. Godmanis apgalvoja, ka viņa valdībai, kas strādāja līdz 1993. gadam, neviens oligarhs ne tuvumā neesot stāvējis. E. Krastiņš atcerējās, ka, sākoties privatizācijai, bijuši vairāki grupējumi, kas šo procesu ietekmēja, - tajā skaitā toreizējā SWH grupa. Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš pamanījis informāciju par cilvēkiem, kuri veiksmīgi attīstījuši biznesu, jo pagātnē bijuši saistīti ar VDK, - tie bijuši labi informēti cilvēki, un viņiem veidojušies arī sakari. Par to Saeimas svinīgajā sēdē 4. maijā runāja arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA).