Divi iespējamie galvenās lomas tēlotāji turpmākajiem četriem gadiem Rīgas pilī uzvesti Uz politiskās skatuves. Proti, runa ir par diviem Valsts prezidenta amata kandidātiem - līdzšinējo Rīgas pils saimnieku, dakteri Valdi Zatleru un eksbaņķieri Saeimas deputātu Andri Bērziņu (ZZS).
Situācija nedaudz atgādina latviešu režisora Alvja Hernaņa gaitas Austrijā, kur viņam nācās no mēģinājumu zāles izraidīt pasaules klases aktieri Klausu Mariju Brandaueru. Izraidīja, lai gan tieši Brandauers bija tas, kurš uzaicināja Hermani režisēt lugu, kurā pats vēlējās spēlēt galveno lomu. Atšķirība vienīgi tā, ka, domājams, Hermanis nedevās uz Austriju ar vienu vienīgu domu - kolīdz satikšu to kinozvaigzni, tā uzreiz ierādīšu viņa īsto vietu... Savukārt Latvijas politiskās dzīves režisoriem acīmredzami ir cits skatījums uz lietām. Lai ievēlētu cilvēku par Valsts prezidentu, par viņa kandidatūru ir jābūt 51 Saeimas deputātam. Zatlers šobrīd provizoriski var cerēt uz 48 balsīm (cerēt, nevis rēķināties), savukārt Bērziņa izredzes šajā spēlē vispār ir miglā tītas, jo viņa pārstāvētajā ZZS būšot brīvais balsojums. Paskanējušas bažas, ka šajā jautājumā arī Vienotība nemaz nav tik vienota, un arī tas var radīt interesantus pavērsienus. Un tieši šī nenoteiktība ļoti lielā mērā ļauj domāt, ka gan Zatlera, gan arī Bērziņa izredzes ieņemt prezidenta amatu tuvākos četrus gadus ir pašķidras. Proti, politrežisori, jau izvirzot šos spēlētājus, lielā mērā iecerējuši viņus noraidīt.
Notiekošo šajā jomā vismaz kaut kādā mērā var salīdzināt ar situāciju, ja tiktu bļauts, ka vienā stūrītī kāds kaut ko paklusām zog, un, kamēr visi tam pievērš uzmanību, ciema otrā galā visu iespējamo ved laukā ar dzelzceļa vagoniem. Zinot Latvijas politikas līdzšinējās norises, izklausās dīvaini - brīvais balsojums, izvēloties Valsts prezidentu... Ja kaut kas tāds mūsu valstī, turklāt pietiekami nopietnā politiskajā spēkā, tiek pieļauts, tad tikai ar vienu domu - izgāzt abus kandidātus un tad kā situācijas «glābēju» uz skatuves vest trešo, pret kuru pēkšņi vairākumam parlamenta nebūtu nekādu iebildumu. Protams, attiecīgais kandidāts būs piedzīvojis kādu neveiklu izteicienu, kādu «skeletu skapī», kādu nevietā un nelaikā pieņemtu pateicībiņu, bet vispār jau cilvēks gana labs, lai būtu viens no valsts simboliem. Turklāt pat varas gaiteņos neoficiāli tiek atzīts, ka īstais kandidāts būšot prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, vienīgi Dievs viņu zina, kā šo cilvēku sauc un kurā Rīgas nostūrī notiek viņa izvēlēšanās.
Nav vienīgi skaidrs, kāpēc ir vajadzīga šāda totāli draņķīga priekšspēle pirms īstā kandidāta izvešanas uz skatuves, it īpaši, ņemot vērā, ka nākamajam prezidentam ir jāspēj iepatikties nevis 51% no balstiesīgajiem valsts iedzīvotājiem, bet gan tikai 51 cilvēkam.