Iedomāsimies situāciju, kad ārsts pacientam saka: jā, jums ir pamatīga kaite, bet šobrīd man nav laika, jāskrien uz citu darbavietu, tad nu es jums iedošu pretsāpju līdzekli un kaut kad, kad būs brīvāks, piezvanīšu. Vai situāciju - jums piedāvā ievākties dzīvoklī un saka: jā, nu īsti piemērots dzīvošanai tas nav, bet, ja kaut kad parādīsies brīva nauda, mēs te kaut ko pielabosim, pagaidām - ņemiet par labu... Izskatās, līdzīgā režīmā pašlaik notiek valsts budžeta gatavošana nākamajam gadam. Valdības pārstāvji pacietīgi uzklausa pretenzijas un tad nolauž sarunu ar dzelžainiem argumentiem: a) šobrīd nav vairs laika diskusijām, b) būs iespēja - domāsim.
It kā jau taisnība: budžets ir jāapstiprina laikā, un, ņemot vērā, ka iebildumi būs vienmēr, tā slīpēšana var ievilkties. Taisnība arī tā, ka citās valstīs notiek līdzīgi - starp solījumiem un jēdzīgiem priekšlikumiem, no vienas puses, un reālo budžeta politiku, no otras, nereti zaigo izteiksmīgs pārrāvums (skat. diskusijas par prezidenta Obamas izlēmības trūkumu vai iestrēgušo nodokļu reformu Vācijā).
Labi, kas nokavēts - nokavēts. Bet ko darīt, lai lietas vērstu uz labu turpmāk? Piemēram, sarunāt laikus izspriest un vienoties, kā rīkoties, ja budžeta ieņēmumi pārsniedz plānotos (diemžēl jādiskutē arī par pretējo scenāriju). Kam šādā gadījumā līdzekļi piešķirami vai atņemami? Izstrādājot vairākus scenārijus: ar pārpildi (vai iztrūkumu) x, y un z procentu apmērā.
Otrkārt, lai nu cik ūdeņaina ir valdības deklarācija, tajā ir vairāki konkrēti rādītāji, ko koalīcija šīs Saeimas laikā apņemas sasniegt. Šķiet, būtu lietderīgi mēģināt aprēķināt, cik šie mērķi budžetam izmaksās. Skaidrs, ka šodienas mainīgajā pasaulē grūti sarēķināt budžetu vairākus gadus uz priekšu, toties tad vismaz būtu atskaites punkts - cik izmaksā valdības mērķi -, un no tā varētu atsperties, veidojot vēlākos budžetus.
Treškārt, ja nu naudu papildus nekam atvēlēt nevarēs (teiksim, valdība izlemj, ka neplānotus ieņēmumus labāk novirzīt parāda samazināšanai) vai - kas, protams, nelāgāk - samazinājumi vēl būs, tad valdība vismaz varētu mazināt normatīvo slogu fiziskajām un juridiskajām personām. Tā teikt, ar naudu palīdzēt nevarēsim un to godīgi arī pasakām, bet vismaz ar regulējumiem un prasībām tik ļoti netraucēsim dzīvot. Un attiecīgi daudz straujāk un radikālāk veikt šī sloga mazinājumu (un, dieva dēļ, pārtrauciet šo papīru grēdu vairot!).
Mēģinu iedomāties, ko dara cilvēks, kuram gadījies nokavēt avioreisu. Draņķīgākais variants ir nogausties, ka laikam liktenis nav lēmis, sarēķināt zaudējumus, lidojumu atcelt un braukt mājās. Negribētos, ka valdība izvēlas šādu taktiku.