Kaspars Dubra
Oficiāli tevi ar debiju izlasē apsveikt nevar. Pirms trīsarpus gadiem Ķīnā iznāci laukumā kompensācijas laikā.
Jā, nu tā bija debija oficiāli, taču pēc būtības - domāju, ka debija bija spēle ar Lietuvu, kad nospēlēju visu maču un palīdzēju komandai iegūt Baltijas kausu.
Vai biji pārsteigts par izsaukumu uz izlasi?
Iepriekš jau zināju, ka Marians Pahars seko man līdzi. Viņš sazinājās ar kluba vadību. Bet, protams, biju mazliet pārsteigts par izsaukumu. Patīkami.
Vai bija ticība, ka dos arī spēlēt, nevis tikai patrenēties kopā?
Tā es nedomāju. Vienkārši gaidīju savu iespēju, cerēju, ka man ļaus spēlēt, un to sagaidīju. Paldies treneriem un visam personālam, ka man uzticējās!
Vai nenervozēji? Ilgi netiki aicināts, bet te - tiec iesviests Baltijas kausa finālā.
Atbildības slogs vienmēr visiem liek nervozēt, taču tas pārgāja pēc dažām minūtēm.
Kāpēc otrajā puslaikā lietuvieši tika pie tik labām vārtu gūšanas iespējām?
Domāju, ka pārāk iesēdāmies aizsardzībā. Viens ir tas, ka gribējām nosargāt uzvaru. Otrs - tā bija otrā spēle trīs dienās. Un daudz augstākā līmenī nekā virslīgā.
Kādas tieši ir būtiskākās atšķirības?
Pavisam citi ātrumi, nav laika apdomāties.
Kā ir spēlēt ar trim centra aizsargiem?
Normālam futbolistam nevajadzētu būt problēmām pielāgoties dažādām shēmām.
Tev bija arī kāds īpašs uzdevums no aizsargiem?
Jā. Man un Naurim vajadzēja ievadīt uzbrukumus. Man vairāk vajadzēja meklēt diagonālas piespēles, mainīt flangus un dot «mīkstās» piespēles uzbrucējiem. Sākumā izdevās, pēc tam leiši «atkoda» un vairs neļāva.
Latvijas aizsargs