Prusaki šajā skolā nonākuši, jo skolotāja nolēmusi viņus nest no savām mājām un rādīt skolēniem. Viņa stāsta: «Abas ar meitu sadraudzējāmies ar LU profesoru Voldemāru Spunģi. Tad arī meita kļuva par kukaiņu audzētāju, taisīja par tiem arī zinātnisko darbu. Tā nu viņi aug mūsu dzīvoklī, mūsu ģimenē, un, protams, bērnus šie prusaki ļoti interesē. Es pieļauju, ka ir daudzi bērni, kas grib uzzināt kaut ko jaunu, tādu, ko viņi nekad nav dzirdējuši vai redzējuši. Un es uzskatu, ka mums ne tikai ir jāiet mācīties dabā, bet mēs varam arī dabu ienest mācību telpā.»
Skolotāja stāsta, ka viņas bioloģijas stundās bērni vēro, kā šie kukaiņi pārvietojas, turklāt tie spēj kāpt augšup pa vertikālu stikla virsmu. Prusaks ir ļoti liels un smags, un parasti lieli un smagi kukaiņi to izdarīt nevar. Bērni ir arī liecinieki tam, kā kukainim mainās ārējā čaula un kā hitīna apvalks pārsprāgst kādās 30-40 minūtēs - tad prusaks bērnu acu priekšā izlien no savas čaulas pilnīgi balts. Kad prusaks maina čaulu, iedarbojas augšanas hormoni, līdz ar to kukainis stiepjas vispirms garumā, tad platumā, lai varētu no vecā apvalka izkļūt. «Kad mums ir zooloģijas vai bioloģijas stundas mazākajām klasītēm, es prusakus atnesu trauciņos no skolas terārija, un tad skolēni visas dienas garumā var darboties, skatīties, kā kukaiņi pārvietojas, pētīt tos un kladēs pierakstīt savus novērojumus, varbūt kāds pat mēģina uzzīmēt šo prusaku. Lielākās klasēs jau ļauju bērniem ņemt viņus rokās, aptaustīt,» stāsta skolotāja.
I. Ivane brīdina, ka nevajadzētu šos kukaiņus kaitināt, jo, kad viņus iztraucē (īpaši tēviņus), tie no smirddziedzeriem izdala smirdvielas. Pati skolotāja atzīst, ka viņas dzīvoklī, kur aug šie prusaki, to ir gadījies sajust, savukārt skolā šīs smirdvielas sajust nav iespējams, jo prusaki tiek turēti īpaši izbūvētā terārijā, kurš ir noslēgts. Tajā ir prusakiem atbilstoša vide un higiēnas apstākļi, kā arī viss nepieciešamais, lai prusaks būtu augt un dzīvot spējīgs.
Kā papildu plusu šo kukaiņu izpētei mācību procesā bioloģijas skolotāja min arī to, ka, ja skolēns neko par šiem prusakiem nezina, tad pēc iepazīšanās ar tiem stundās ieinteresējas pamatīgāk. Šos Madagaskaras šņācējprusakus esot ļoti iecienījuši arī slaveni cilvēki, kas nevar atļauties kaķi, suni vai kādu citu dzīvnieku. Tad viņi mēdz aprūpēt vienu prusaciņu, pat izrotājot to ar briljantiem un dodot vārdu. Tāpat ir bērni, kas nestaigā vai ir ar citām īpašām vajadzībām, un arī viņiem šāds prusaks var būt mājdzīvnieks, par kuru rūpēties.
I. Ivane uzskata, ka ar tiem dzīvniekiem, kam, tāpat kā mums, ir mugurkauls, eksperimentus noteikti nevajadzētu veikt, bet redzēt viņus, kontaktēties un pienākt dzīvniekam tuvāk nekā zooloģiskajā dārzā aiz stikla - tas mācību procesā nāk tikai par labu. Skolotāja iesaka arī citiem saviem kolēģiem uz stundām atnest kādu taureni, biti vai vardīti un kopā ar skolēniem vērot viņu kustības un dzīvošanu dabā, lai bērniem sniegtu plašāku un dzīvāku redzējumu par dzīvnieku un kukaiņu attīstības cikliem. Kā zina teikt I. Ivane, vairākās Latvijas skolās bioloģijas stundās izmanto gan kukaiņus, gan sliekas, gan citus dzīvās dabas pārstāvjus, bet prusaki gan manīti tikai Ventspilī.