Izbrīvējusi stundiņu starp bezdarbnieku kursiem, kuros viņa apgūst konditora prasmes, un bezgalīgajām rūpēm bērnu sagatavošanā skolai, meitenīgi slaidā Ilze uz tikšanos atbrauc astoņvietīgā WV markas mikriņā, kuru kuplajai ģimenei pagājušajos Ziemassvētkos kā dāvanu pasniedzis viens no bagātākajiem Ventspils uzņēmējiem. «No Rīgas, visām Latvijas malām un pat ASV esam saņēmuši tik milzīgu morālu un arī materiālu atbalstu, ka pateicībā bieži vien asaras saskrien acīs,» Ilzei emocijas arī tagad ņem virsroku. Pārsteidzošākais, ka palīdzība nav apsīkusi arī pēc tam, kad pēc Latvijas lepnuma piešķiršanas jau pagājis itin prāvs laiks.
Ilze jau gandrīz gadu ir bez darba, jo Ventspils Maizes kombināts, kurā viņa strādāja, izputējis. «Man ļoti patika cept maizi, tāpēc bezdarbniekos pieteicos mācīties nedaudz līdzīgā specialitātē - par konditoru. Stipri ceru, ka darbu rudenī izdosies atrast. Aizbildnībā bijušais brālis tagad ir pilngadīgs, sapņo par nokļūšanu armijā. Drīz būs pilngadīgas un darba dzīvē izies arī vecākās pašas un radu meitenes (tā gan nekad netiek dalīts, visi esam viena ģimene). Jaunākie iet skolā, un prieks, ka viņus bieži uzteic par čaklumu, saticību un izpalīdzību, kaut gan neiztiek arī bez blēņām,» uzskaita Ilze.
Pirms pāris gadiem viņa bilda, ka pēc vīra nāves nolikusi malā pašas likteni, visas rūpes veltot bērniem. Tagad sieviete atzīst, ka pamazām sakārtojas arī personīgā dzīve. Savukārt ar labdaru pūlēm viņu dzīvoklī pārmūrētas krāsnis, no labiem ļaudīm māja drīzumā cer sagaidīt pieslēgšanu ūdensapgādei. Un vilnas zeķes, ko adījusi un bērniem dāvinājusi Ventspils pensionāre, vispirmām kārtām jau sildījušas sirdi…