Apskatot dzīvnieku, pie anālās atveres var redzēt perianālā apvidus tūsku, iekaisumu, bet sliktākā gadījumā, ja dziedzeris nav ticis iztukšots, var rasties abscess, kurš atveras uz āru. Izdalījumi būs strutaini un asiņaini. Tādā gadījumā jau būs nepieciešama ķirurģiska palīdzība. Biežāk perianālo dziedzeru iekaisumu novēro suņiem, bet tas var gadīties arī kaķiem un tagad jau bieži mājas mīluļa statusā turētajām fretkām.
Specifiskie dziedzeri sastopami perianālajā apvidū, kuru izvadi atveras anālajā kanālā. Tiem ir specifiska smaka. Dzīvniekam šo dziedzeru radītā smaka kalpo teritorijas iezīmēšanai, bet defekācijas (lielo darīšanu) laikā nelielā daudzumā izdalās sekrēts, kas nodrošina defekācijas procesu. Dziedzeru fizioloģiskā iztukšošanās notiek līdz ar defekāciju apkārtējo muskuļu kontrakcijas (saraušanās) laikā. Taču gadās, ka dzīvnieks, izjūtot diskomfortu, šļūc uz dibena, tādā viedā mehāniski iztukšojot dziedzerus.
Dziedzeru sekrēts pēc konsistences ir no šķidras līdz biezai. Ja tas ir pārāk biezs, tas nevar izdalīties un mēdz aizsprostot izvadkanālu. Tādējādi dziedzeru sekrēts uzkrājas slēgtā vidē un tie var sākt iekaist. Perianālie dziedzeri netiek mehāniski kairināti un iztukšoti tad, ja dzīvnieks lieto nekvalitatīvu barību, tajā ir maz šķiedrvielu un defekācija bieži ir mīksta vai pat šķidra.
Šādu dzīvnieku jau laikus ieteicams parādīt veterinārārstam, lai konsultētos par veselības stāvokli, pareizu, sabalansētu ēdināšanu ar noteikta daudzuma šķiedrvielām un papildbarību.
*Veterinārās klīnikas FrančeskaVet veterinārārsts