Melots būtu, ja es teiktu, ka, tik ilgi esot politikā, nerodas rutīnas nogurums. Protams. Bet man ir viena nelaime, kas man liedz tā vienkārši pacelt cepuri un aiziet. Manā skatījumā - nav panākumu. Man nav pabeigta darba sajūtas.
Tā sajūta būtu, ja...?
Ja mēs būtu valdībā.
Tad jūs te turēsieties, līdz nokļūsiet valdībā?
Nu tā īsti es neteicu. Es atbildēju, kas man liedz padoties sagurumam.
Pievērsīsimies aktīvajai politikai. Kā vērtējat Vienotības lēmumu Rīgā iepretim Ušakovam virzīt Sarmīti Ēlerti?
Es jau sen vairs ne par ko īpaši nebrīnos. Kas attiecas uz Rīgu, visu komentāru es pāradresēju Nilam. Tur ir gatava komanda, kur mana iejaukšanās sevišķi nav vajadzīga.
Bet vai Ēlertes nominēšana neienesīs Rīgas vēlēšanu kampaņā arī valstiskās politikas jautājumus?
Tas ieviesīs tradicionālo Vienotības noslīdēšanu Nacionālās apvienības lauciņā. Bet tas nav Ēlertes nopelns, viņa gan to simbolizē, bet visa Vienotība kā tāda ir nodreifējusi uz nacionālā kašķa pusi. Vairāk man te nav ko komentēt.
Tad par valdību. Tāds netipisks jautājums opozīcijas pārstāvim - kas pašreizējā valdībā ir labs?
Dombrovskis. Viņš ir reāli labs. Viņš ar savu runas manieri, ar savu veidolu faktiski padara visas valdības kļūdas par tādām nesvarīgām. Sedz visas muļķības un iekšējos kašķus. Viņš simbolizē to, kas šajā krīzes situācijā ir tik svarīgs, - tādu mierīgumu un cerību. Viņš iemieso cerības. Vēl kādu laiku viņš būs šīs labās dzīves cerību iemiesojums. Bet, ja viņš aizturēsies par ilgu, viņš var kļūt arī par cerību vilšanās sajūtu iemiesojumu.
Ko jūs sakāt par Roberta Ķīļa reformām?
Man personiski Ķīlis ir ļoti simpātisks. Es redzu, ka viņš to dara ļoti nesavtīgi, nevis kādas vienas augstskolas vai kādas citas grupas interesēs. Viņš to dara izglītības sistēmas dēļ. Viņš patiešām cenšas reformēt to, kas ir gaužām salaists grīstē. Proti, augstākā izglītība vienkārši kliedz pēc reformām. Kā vienreiz teica Ojārs Kehris - mūsu slimība ir tā, ka studenti izliekas, ka mācās, un profesori izliekas, ka māca. Mūsu izglītības autoritāte pasaulē, pat mūsu reģionā ir pagalam zema.
Kā no saviem opozīcijas krēsliem jūs redzat pašreizējās valdošās koalīcijas situāciju?
Šīs koalīcijas problēma, tāpat kā visas Latvijas problēma, ir tās bezalternativitāte. Viņi visi saprot, ka alternatīvas nav, nu pat ja tur kādu aizstātu zaļzemnieki. Būtība nemainās - tā ir Vienotības un tās satelītu valdība. Līdz ar to tāda politiskā purva izjūta provocē aizvien atklātāku sacensību iekšpusē un, no otras puses, paviršību. Šī trešā Dombrovska valdība ir daudz paviršāka par iepriekšējām.
Tuvojas 21. decembris, pasaules gals, kad visādi brīnumi ir iespējami. Ja nu pēkšņi valdība krīt, ja nu pēkšņi prezidents uztic valdību veidot jums - jūs esat gatavi, jums ir komanda, ēnu kabinets?
Nu... Faktiski tas, ko es tagad daru un kāpēc man ir optimisms un gribēšana iet no rīta uz darbu, - ir tas, ka es tieši nodarbojos ar jaunās paaudzes trenēšanu, audzināšanu. Un es redzu - lai kā to kāds uztvertu - mums ir vismaz divi trīs ministru kabineta sastāvi.
Jūs pats uzņemtos valdības vadīšanu?
Kamēr esmu politikā, man nav tiesību atteikties. Bet es arī pieļauju - kāds par mani gados jaunāks mūsu biedrs gribētu ar mani pastrīdēties, vai viņš nebūtu labāks. Es labprāt uzturu šo politiskā lifta sajūtu un stimulēju to.
Bet, ja atgriežas pie tā jautājuma par pasaules galu, manuprāt, lielākie politikas analīzes un pārvērtēšanas mirkļi iestāsies kādus trīs mēnešus pēc eiro ieviešanas. Jo solītā laime var nākt ar vecu slimību metastāzēm, beigās laime var neiestāties. Tā, par ko runā valdības ļaudis - vulgāri un pavirši.
Būs vilšanās pēc eiro ieviešanas?
Tā vienmēr ir bijusi mūsu problēma. Visi tie līdzekļi - iestāšanās NATO, iestāšanās Eiropas Savienībā - mums ir bijuši tādi pašmērķi. Līdz ar to mēs nekad neesam mācējuši izmantot šīs transformācijas savā labā.
Es uzskatu, ka eiro ieviešana ir neizbēgama, un ir arī iespējams, ka patiešām 2014. gads ir labākais. Taču ir galīgi nepareizi nesaprast, ka tajā eirozonā, kur ir tik daudz problēmu, mēs īstenībā esam ļoti gaidīti. Un mums vajadzētu izmantot to, kas ir darīts ar mūsu valsti, ka esam ziedojuši trīssimt tūkstošu labāko ļaužu, ko esam emitējuši uz citām Eiropas valstīm. Un izvirzīt savus noteikumus.
Jūs uzskatāt, ka mums vajadzētu labāk ietirgot mūsu iestāšanos eirozonā?
Absolūti. Ja mēs par to netirgojamies, būs kā ar iestāšanos ES, kad mēs nespējām atšķirt mērķi no instrumenta.
Ko ietirgot?
Dabūt labvēlīgākus nosacījumus saviem ekonomikas segmentiem. Kas ir svarīgāk nekā nauda... Un arī to pašu naudu. Pat neizbēgami samazināta ES budžeta gadījumā tik mazai valstij kā mēs - it sevišķi iepretim tiem 40 miljardiem, ko nupat atlaida un uzdāvināja grieķiem, - mēs tomēr varētu dabūt kādas papildu injekcijas no Eiropas.
Tikko neveiksmīgi beidzās ES valdību vadītāju mēģinājums vienoties par ES budžetu nākamajiem septiņiem gadiem. Kā tad mēs varam cerēt, ka mums kāds kaut ko dos papildus?
Eiropas Savienība gan pagājušajā nedēļā, gan visās nākamajās nedēļās, kamēr vien tā pastāvēs, ir mācījusi Latvijai un visai pasaulei, visai Eiropai tikai vienu un to pašu mācību stundu - esiet agresīvi egoisti, izmantojiet tās sviras, kuras ir jūsu rokās, un tad jūs būsiet īsti eiropieši.
Mēs esam naivi?
Teiksim tā, mēs neesam sliņķi, bet tādi labticīgi naivuļi. Kad stājāmies ES, mēs kliedzām, ka aizbēgsim tālāk no Krievijas. Tagad mēs par eirozonu sakām, ka aizbēgsim tālāk no rubļa. Nekādu citu nopietnu argumentu jau nav.
Runājam par stabilitāti. Tagad jau ne tikai Satversmē ir atklāts kaut kāds kodols, tagad izrādās, ir arī kaut kāds Eiropas kodols. Nu tas taču viss ir pupu mizas. Eiropā nebūs nekādu divu vai triju ātrumu. Joprojām būs Vācijas un Francijas kopējā dominante, dalīta ar Lielbritāniju, un būs mazie un mazo izmantotāji. Katrs cīnās par sevi. Eiropas Savienība - tajā nav nekā sociālistiska, un tā nav nekāda kreisā struktūra. Viņi var paģērēt kaut kādas sociālās garantijas, piemēram, iestāties par vistu turēšanas labturību vai mūziku liellopiem, bet tās ir tikai atsevišķu ekonomisko segmentu lobistu un konkurences izdarības, kas projicējas dažādās ES izdarībās. Lobistu darbs ir tas, kas tur ir galvenais.
Latvija to neizprot?
Mēs to visu izlaižam no rokām. Mums tika stāstīts, ka mūs var neuzņemt Eiropas Savienībā. Tie bija meli, ko meloja mūsējie. Visiem tas bija zināms, arī man, kam ir savi partijas partneri Eiropā. Lēmums bija pieņemts - un visdrīzāk bez mums. Suverenitāte vairs nespīd Latvijai kā tāda. Bet, tā kā mēs esam vajadzīgi Eiropai un eirozonai, mums par savām interesēm jāpastāv.
Mums pietrūkst tādu īsta kapitālisma egoisma māku?
Mēs taču nemitīgi karojam cits ar citu. Mums ir tik daudz šo frontes līniju. Latvieši pret krieviem, lauki pret pilsētām, labie oligarhi pret sliktajiem oligarhiem, pareizie mediji pret nepareizajiem, mums pat pensionāri ir sašķelti - kuri ir tie īstie pensionāri, kuri - neīstie. Mēs sabiedrību esam sašķēluši tiktāl, ka būtībā konsolidēt te nevaram neko. Mums pat sapņos nevar rādīties, ka mēs kopā varētu iestāties par kādām sociālajām lietām - kā grieķi. Grieķu iela - tas, kas tur notika uz ielām, - tas ļoti palīdzēja šai grieķu valdībai. Jo ne jau diplomātiski, bet tieši ar nemieriem Grieķija panāca, ka tai jau otro reizi noraksta parādus un norakstīs vēl. Tos parādus, ko mēs palīdzēsim viņiem nomaksāt.
Jūs runājāt par sašķeltību. Vai, jūsuprāt, to mazinātu, piemēram, koalīcija starp Vienotību un Saskaņu?
Ir tik daudz kas sadarīts, ka tās vairs ir tikai fantāzijas. Mēs jau to piedāvājām pašā sākumā.
Bet jums jau arī pārmeta ekonomiskās nostādnes, kreisu populismu.
Tie ir meli. Vienotība mums pārmeta ko citu - ka mēs nerunājot taisnību, ka esam gatavi uz tik lieliem kompromisiem. Un pateica, ka - citējot Solvitu Āboltiņu - krieviem pārstāvniecība valdībā esot iespējama Krievijā. Tas radīja visas tālākās konsekvences un arī visas ne tik pārdomātās emocionālās rīcības, par ko maksājam arī mēs. Tomēr, vai tā ir Saskaņa vai kāds cits labāks, kas nāktu, ir jābūt tā, ka valsts pārvaldē strādā abi šie samērojamie zari - lielākais latviskais un mazākais cittautiešu. Kopā nākotnes labā.
Tas ir, ja runā par etniskajām attiecībām, bet par ekonomisko programmu?
Skatieties, realitāte Latvijā ir tāda, ka vismaz Saeimā nav izteiktas liberālas vai izteiktas sociāldemokrātiskas politikas. Mēs cenšamies kļūt sociāldemokrātiski, pat nosaukumā to rakstām, bet līdz galam vēl tādi neesam. Skatieties, kas notiek, - partijas iet uz valdību ar labējiem lozungiem, bet pēc tam ir spiestas gan pensionāru lielā skaita dēļ, gan citu sociālo jautājumu dēļ kļūt par kreisām.
Tomēr pamatnostādnes ir atšķirīgas. Dombrovskim - ekonomikas atdzimšana caur taupīšanu, jums - caur ekonomikas sildīšanu ar naudu.
Viņi jau arī sāk sildīt, un pat agrāk, nekā iestājies stabils ekonomikas augšupejas process. Taču tie ir jautājumi, kurus labāk risināt ne jau interviju veidā, bet pie viena galda. Divu lielu virzienu, savu vēlētāju cerību iemiesotājiem ir jāvienojas. Un katrai pusei par sasniegtajiem kompromisiem ir jāstāsta savam elektorātam - vai tie būtu etnopolitiski, sociāli vai ekonomiski jautājumi. Tie jāskaidro.
Šodien turpretī nekas nav jāskaidro. Viņš taču tik labs - tas Dombrovskis - dzīvo pieticīgā dzīvoklī, brauc ar švaku mašīnu. Nu ticēsim viņam tāpat, neiesim taču klausīties, ko tie krievi runā.
Bet konkrēti - piemēram, par nule kā pieņemto budžetu nākamajam gadam. Kas bija tā jūsu iniciatīva, kuras nepieņemšanu vissāpīgāk pārdzīvojat?
Mēs nepiekrītam pašam konceptam. Ja mums bija iespēja turēt 3% deficītu, kāpēc bija jāiet uz pusotru procentu? Nu kaut vai uz 2,5%. Tad parādās investīciju iespējas, kaut vai caur Hipotēkas bankas atlikušo valsts daļu - stimulēt kādas ekonomikas nozares. Te mēs neesam ne sociālistiski, ne liberāļi. Mēs vienkārši iebildām pret to, kas bija klaji neracionāli. Jo tā žņaugšanās bija diktēta tikai ar vienu lietu - nu, nedod dievs, ka kaut kas nenotiek un mēs netiekam tajā eirozonā. Bet tas jau ir tik vienkārši - ja mēs gribēsim, mēs tiksim tur iekšā, pat ja kādi rādītāji nedaudz nosvārstīsies. Jo eirozonai mēs esam vairāk vajadzīgi nekā mums eirozona. Tā ka mēs varējām to budžeta deficītu par vienu procentu lielāku, un tā ir liela nauda. Būtu jaunas darbvietas.
Un sociālajos jautājumos?
Piemēram, tikko kā Saeima neatbalstīja mūsu priekšlikumu pazemināt PVN apkurei. Tā ir muļķība. Kas būs? Pašlaik valsts iet ārā no krīzes uz pašvaldību rēķina. Vienkārši ciniski. Viņu - ne Vienotības, ne zatleriešu - pārstāvji nekontrolē pašvaldības, nu tad pārliksim uz viņiem problēmas. Ar apkuri - mēs visi maksāsim 12%, un valstij būs vairāk naudas? Nu nebūs. Būs lielāki parādi, un tieši parādi, kas ir par apkuri vai bankām - tie jau dzen cilvēkus projām no Latvijas. Nevis tur kaut kādas valdības vīzijas. Mēs vismaz varētu demonstrēt zināmu solidaritāti ar cilvēkiem brīdī, kad visi dombrovski un vilki stāsta, ka viss ir urrā, ka mēs atkal esam tīģeri un attīstāmies kā torpēda.
Vai tas ir kas kreiss? Nezinu...
Jūs paši sevi kā kreisos negribat definēt?
Mēs esam izvēlējušies zināmu virzienu - iet Blēra, Šulca uzskatu grupas virzienā, ar kuriem mēs jau šodien esam integrēti Eiropā, veidojam attiecības, mācāmies no viņiem. Es, tāpat kā mani kolēģi, esmu apceļojis gandrīz visas Eiropas sociāldemokrātiskās partijas, mums ir plaša sarakste, tas viss ļaus mums tuvā nākotnē izveidoties par eiropeisku sociāldemokrātisku partiju. Tas nozīmē, ka ar laiku mums varētu samazināties etnopolitikas svars. Protams, es gribētu, lai šī tēma vispār Latvijā paietu nost. Tas ir iespējams, ja latviešu un krievu cerību iemiesotāji spēs vienoties - un ne tikai par jautājumu, kurš kurā karā bija cietējs un kurš - uzvarētājs. Bet arī par nākotni.
Par pilsonības referendumu. Ja tiesa tomēr atcels CVK lēmumu un atļaus tālāko parakstu vākšanas procedūru referendumam, Saskaņa to atbalstīs?
Formāla partijas atbalsta nebūs, esam jau par to izteikušies, un nezinu, ko vēl te var komentēt. Bet tas nenozīmē, ka pats par sevi jautājums nav jārisina. Kaut gan tas nav risināms referendumā. Ja tomēr tas būs - cilvēki droši vien ies, būs mobilizējošie faktori no abām pusēm. Jo arī valodas referendumā lielākie mobilizētāji jau nebija paši referenduma organizētāji, bet gan Vienotība, kas organizēja apsaukāšanās kampaņu.
Intervijas nobeigumā ļoti īsi - kā, jūsuprāt, būtu jāveidojas Latvijas un Krievijas attiecībām?
Mana atbilde ir tāda, kādu esmu paudis dažādos labuma un sliktuma brīžos attiecībās starp Latviju un Krieviju. Ja Latvijā latvieši un krievi atradīs savu sadzīvošanas laimes formulu, ir vienalga, kas būs Kremlī - Staļins vai Māte Terēze -, mums vienmēr būs garantēti labas attiecības ar Krieviju. Un otrādi - ja mēs mājās neatradīsim kopādzīvošanas formulu, arī ir vienalga, vai Kremlī būs Staļins vai Māte Terēze, mums būs kritiskas vai periodiski sliktas attiecības ar Krieviju. Mums ir privilēģija šajās attiecībās iepretim poļiem, lietuviešiem, igauņiem. Zināt kāda? Mums ir vairāk krievu. Tas ir ļoti labs ekonomiskais un politiskais instruments, lai veidotu ilglaicīgas, mierīgas, labas attiecības ar Krieviju. Nenododot ne centimetru Latvijas zemes un interešu. Jo Latvijas krievi ir labākie lobisti - ja viņi ir kopā ar mums.