Kad? - no 19. līdz 28. novembrim.
Kas? - nosaukums vien ir ko vērts: NCE, New Classics of Europe jeb Eiropas jaunā klasika.
I Starptautiskais teātra un literatūras festivāls tuvojas finālam, un, kā apgalvo festivāla saimnieks - direktors Romans Pavlovskis, «centieni noskaidrot, ko vispār šodien nozīmē jēdziens «klasisks teksts» (gan rakstītais, gan uz skatuves interpretētais), ko vispār var uzskatīt par «klasiķi» un vai tas maz iespējams patlaban, XXI gadsimta laika paātrinājumā, ir bijuši veiksmīgi».
Cik noprotams, Eiropas jaunās klasikas festivāls būs savā ziņā elitārs diskusiju klubs - programma nav plaša (paredzēts ik gadu skatītājiem parādīt 4-6 režisoru vairākus darbus). Un vienā ziņā mums nozīmīga - jo sildīs katra latviešu teātra mīļotāja sirsniņu.
New Classics of Europe pirmā festivāla programmā tika iekļauti dramaturģiskie teksti iz Semjuela Beketa, Antona Čehova, Jaroslava Ivaškēviča, Vasilija Šukšina, bet «jaunie teātra klasiķi», kas šos klasisko tekstus tulkojuši dažādās teātra valodās - Roberts Vilsons, pērn viņsaulē devies Jirgens Gošs, Kristians Lupa un Alvis Hermanis.
Eiropā strādājošais amerikāņu režisors Vilsons perfekti restaurējis paša monoizrādi Krapa pēdējā lente (Itālijas, Luksemburgas, Francijas teātru kopdarbs), savukārt Jirgena Goša režisētā Kaija (Berlīnes Deutches Theater un Volksbuehne am Rosa-Luxemburg Platz kopprodukcija) pirms gada tika atzīta par vienu no vācu valodas zemju teātru virsotnēm, bet starptautiski prominentais poļu režisors Kristians Lupa Madridē iestudējis drūmi karnevālisku EndGame/Beigu spēle, klasisko Beketa Beigu spēles tekstu. Un - divas tautieša Alvja Hermaņa izrādes.
Emilia Romagna Teatro Fondazione iestudētās Vilkumuižas jaunkundzes (poļu literatūras klasiķa Ivaškēviča stāsts Panny z Wilka) atklāja festivālu Itālijā, savukārt svētdien, 28. novembrī, ar divām izrādēm festivāla izskaņā Maskavas Nāciju teātrī - Hermaņa režisētie Šukšina stāsti. Cerēsim, ka Vilkumuižas jaunkundzes, kas visu gadu cītīgi apceļo Eiropas teātru skatuves un jau tuvojas izrāžu pirmajam simtam, varbūt tomēr nonāks arī līdz Rīgai. Jo daudz tālākie Maskavas Šukšina stāsti te sadzirdēti.