(Līdz Kannu festivālam, kas notiks no 16. līdz 27. maijam, nav daudz jāgaida.) «Traibekas organizētāji vienmēr ir jutušies brīvi no formālā festivālu dalījuma - A klases un citos -, arī brīvi no nepieciešamības programmā iekļaut vienīgi filmas, kuras piedzīvo savas starptautiskās pirmizrādes,» klāstīja viena no festivāla līderēm Džeina Rozentāle. Aizsācies kā Roberta de Niro un Rozentāles kopīgi veidots projekts, kura mērķis bija atdzīvināt interesi par 11. septembra teroristu uzbrukumos visvairāk cietušo Ņujorkas rajonu - tās «biznesa galu» Traibeku -, festivāls savā 12 gadu pastāvēšanas laikā ir ieņēmis stabilu vietu ar kultūras aktivitātēm pārsātinātajā Ņujorkas dzīvē. Tā spēcīgākais un daudz pieredzējušākais konkurents ir Ņujorkas kinofestivāls, kas šogad notiks 50. reizi.
Nīgrais de Niro
Protams, Traibekas publicitātes vārdā daudz dara pats Roberts de Niro, kurš ir ieņēmis «nīgrā veča» pozu. Īgns un lakonisks de Niro ir komunikācijā ar presi (teiksim, preses konferencē pirms festivāla atklāšanas viņa runa bija šāda: «Es te katru gadu runāju, man apnicis. Tāpēc nerunāšu, lai runā citi...»). Šādā pašā intonācijā ir veidotas Traibekas festivāla reklāmas TV: sēž de Niro uz dīvāna ar TV pulti, viņam līdzās apsēžas meiča ar popkorna tūtu un puisi ar aliņu - de Niro abiem apjautājas, kā ar mobilā telefona lietošanu, vai jau gana izrunājušies, kā ar gremošanu un vēdera izeju... De Niro lieliski izdodas panākt apjukumu un diskomfortu ne tikai šīs reklāmas varoņos, kas gatavi gremot, tempt, skatoties Traibekas filmas, bet arī TV reklāmas skatītājos. Viens gan ir skaidrs, šis ir festivāls, kurā gremošana pie ekrāna netiek veicināta. Par to - paldies.
Raibu raibs
Festivāla programma rada raibu iespaidu. Filmu, «kuras nedrīkst neredzēt», īpašu satricinājumu ir maz. Konkursa programmas ir pietekami kompaktas, lai tās netiktu pārbāztas ar gadījuma rakstura darbiem, - katrā no šīm programmām ir pa 12 filmām. Vairākās informatīvajās skatēs - vēl 73 filmas. Šis nepilnais simtnieks ir atlasīts no festivālam iesūtītajām 5950 (!) filmām. Secinājumi uzprasās paši par sevi - sliktu filmu straume pasaulē ir kļuvusi teju nevaldāma, jo, ja jau simtnieks no sešiem tūkstošiem raisa pārdomas, kādas tad ir tās citas - aiz svītras palikušās 5850.
Programmai ir «plašs atvēziens» - no sociāli aktuālām, bet mākslinieciski viduvējām dokumentālajām filmām (teiksim, filma High Tech, Low Life/Augstās tehnoloģijas, pieticīgā dzīve par sociālo mediju aizliegumu Ķīnā un puisi, kas spītē šim aizliegumam) līdz dažam labam Holivudas produktam. Spēlfilmu programmā dominē efektīgi, skatītāja uzmanību piesaistošie elementi (vardarbība, sekss), arī skarbais žanrs - trilleri. Der piefiksēt savdabīgā Taizemes režisora Peneka Ratanaruanga filmu Headshot/Šāviens galvā - trilleri par policistu korupcijas apkarotāju, kuru iznīcina sistēma - pēc smagas traumas viņš pasauli redz kājām gaisā un kļūst par ideālistisku slepkavu budistu mūka tērpā. Un tā nav vienīgā.
Drošs orientieris, kas kalpo par pieturpunktu nepazīstamu uzvārdu piepildītajā programmā, ir «pazīstami» uzvārdi. Tālab par Traibekas notikumiem izvēršas to filmu skates, kuru veidotāji var lepoties ar «slavu». Piemēram, amerikāņu aktieris Džeimss Franko (plašai publikai pazīstams no Spaidermena) nodarbojas arī ar režiju (arī glezno) - par Traibekas notikumu kļuva dokumentālā filma Frankofrēnija, kas ir asprātīgs, ironisks ieskats aktiera darba virtuvē, Franko filmējoties TV seriālā. Līdzīgs atpazīstamības bonuss ir francūzietes Žilī Delpī filmai 2 Days in New York/2 dienas Ņujorkā - kādreizējā romantiskā hita 2 dienas Parīzē turpinājumam. (Rīgā būs jūnijā.)
Visur klāt dāsni esošie krievu preses pārstāvji var lepoties ar «savējā» - režisora Aleksandra Fedorčenko - startu savdabīgā kompānijā. Kopā ar režisoru Harmoniju Korīnu (viņa filma Misters Vientulība ir rādīta arī Rīgā) un Janu Kviečinski viņi ir izveidojuši filmu The Fourth Dimension/Ceturtā dimensija - trīs īsfilmas ar nosacītu fantastikas žanra ievirzi. Simpātisks, ironisks, jauneklīgs darbs, kas droši var veidot vidusmēra festivāla «pamatmasu» jebkur pasaulē.
No Vāgnera līdz vagīnai
Dokumentālo filmu programmā, kas nereti tiek dēvēta par Traibekas spēcīgāko trumpi, dominē trīs veidu darbi. A) kultūrfilmas - filmas, kas dokumentē ievērojamus kultūras notikumus (arī personības) - tāds nenoliedzami ir Metropolitēna operas producētais Riharda Vāgnera četru operu cikls Nībelungu gredzens, kam veltīta dokumentālā filma Wagner's Dream/Vāgnera sapnis. B) filmas, kas koncentrējušās uz masu kultūras un patērētājsabiedrības «perversijām», proti, uz apsēstību ar jaunības un dailes kultu. Te nu skala ir plaša - no stāsta par Mis Indija dalībniecēm The World Before Her/Pasaule viņas priekšā līdz filmai par meiteni, kuras mērķis ir ar kosmētiskās operācijas palīdzību uzlabot savu vagīnu (Sexy Baby). Šī tendence apspēlēta arī pašapzinīgā dokumentālista Martina Spurloka filmā Mensome/Vīriešu skaistums. Pirms gadiem viņš tika pamanīts ar skandalozo dokumentālo filmu Supersize Me/Uzbaro mani, kurā veica eksperimentus ar sevi, dāsni patērējot Amerikā iecienītos fāstfuda izstrādājumus. Efekts bija satriecošs, Spurloks izplūda miesās un sabojāja veselību. Jaunajā filmā viņš eksperimentē patīkamākā veidā - izmanto to, ko vīrietim piedāvā skaistumkopšanas industrija. Šādas filmas festivālu publikai parasti patīk, uzbrukumi varenajam ienaidniekam (konsumerismam) rullē - arī Traibekā.
Programmā, protams, ir arī filmas, kas jau izskanējušas A klases festivālos, pamatā - Kannās. Ir arī tādas, kas jau rādītas Rīgā, piemēram, franču filma Policija, ko demonstrē Splendid Palace, un stāsts par vibratora radīšanu Hysteria, kas ar nosaukumu Mans lielais O! bijusi multipleksos. Tātad - esam apsteiguši Ņujorku, kas patīkami.
Traibekā strādā vairākas žūrijas - spēlfilmu žūriju vada Irvins Vinklers, pazīstams Holivudas producents, arī labs de Niro kolēģis, u. c. Labāko jauno režisoru meklē Vūpija Goldberga u. c. Dokumentālās filmas vērtē skandalozais režisors Maikls Mūrs un Kima Ketrela - lieliska aktrise, kuras augstā dziesma ir Samantas loma seriālā Sekss un lielpilsēta. The New York Times žūrijas sastāvu ir nodēvējis par eklektisku, šis apzīmējums raksturo arī Traibekas festivāla būtību.