Taču tam ir daudz dziļākas saknes, kuras sniedzas ārpus Eiropas. Neskatoties uz publiski deklarēto solidaritāti un brīvā tirgus principiem, valsts lobēta agresīva eksporta politika kombinācijā ar protekcionismu pašmāju tirgos ir vadošo pasaules ekonomiku, arī ES valstu (Vācijas, Francijas), savstarpējo attiecību ikdiena. Īpaši aktīva ekonomiskā kara fāze ir sākusies pēc aukstā kara beigām. ES paplašināšanās pozitīvas pārmaiņas šajā ziņā nav nesusi, jo pieaudzis konkurentu skaits Savienības iekšējā tirgus ietvaros.
Piemēram, 1997.gadā Francijā, vienā no ES vadošajām lielvalstīm, tika izveidota augstskola ar nosaukumu Ekonomiskā kara skola. Skolā māca aizsardzības tehniku uzbrukuma gadījumā uzņēmumam un ekonomisko uzbrukumu taktikas izstrādi. Bijušie skolas studenti neoficiāli min, ka studijās piedalījušies arī reālos ekonomiskā kara projektos. «Starptautiskās sabiedrības» protesti pret olimpisko spēļu rīkošanu Pekinā tika organizēti un vadīti no Parīzes, pilsētas, kura bija otra nopietnākā pretendente uz spēļu rīkošanu. Šo cīņu Francija zaudēja, tāpat kā 1990. gadā cīņu par Perrier minerālūdeni, kad tam trijos piegājienos uzbruka konkurenti, profesionāli organizētas dezinformācijas rezultātā samazinot uzņēmuma akciju vērtību par ceturto daļu un vēlāk to pārpērkot.
Taktika, kāda tika piekopta pret Perrier, ir ļoti līdzīga tiem uzbrukumiem vairāku gadu garumā, kas vērsti pret Latvijas zivju resursiem un mūsu produktu nonākšanu ES tirgū. Pretinieki izmanto savu lobiju Eiropas Komisijas institūcijās, lai panāktu, ka direktīvās noteiktu absurdus regulējumus pārtikas drošības jomās. Ir notikuši reāli ekonomiskie uzbrukumi Latvijas uzņēmumiem. Tāpēc Latvijas valdībai steidzami jārīkojas un jāsāk veidot koordinējošu institūciju. Šajā cīņā tiek respektēts tikai spēks, nevis atsaukšanās uz Eiropas kopējām vērtībām.