Šis likumprojekts «ļauj valdībai veikt plašsaziņas līdzekļu kontroli un citus informatīvās telpas drošības pasākumus», ziņo LETA. Cita starpā tas paredz, ka izsludināta izņēmuma stāvokļa laikā valdība drīkst apturēt preses izdošanu vai uzlikt arestu tās produkcijai, izdošanas un pavairošanas līdzekļiem, apturēt elektronisko informācijas līdzekļu darbību, ierobežot informācijas atklātības normatīvo aktu darbību, veikt korespondences un sakaru kontroli noteiktajās teritorijās, bloķēt televīzijas un radio programmu retranslāciju, aizliegt pārraides staciju un elektronisko sakaru līdzekļu darbību, kā arī atslēgt internetu un citas datu pārraides sistēmas. Par likumprojektu vēl jābalso Saeimai.
S. Kruks ironizē, ka latvieši likumos visu grib aprakstīt detalizēti, pat sīkumaini arī tad, kad tas nav vajadzīgs, jo baidās jau pašreizējos likumus interpretēt. «Ir likuma gars, ir Satversmes 100. pants [kas nosaka vārda brīvību], un tālākais ir jāinterpretē, nevis jāštancē likumi katram iespējamajam gadījumam.»
Savukārt I. Brikše uzsver, ka likums ir neadekvāts divu iemeslu dēļ: «Viens iemesls - patiesībā šis likums nenovērtē mūsdienu mediju situāciju. Informācija izplatās no jebkuras vietas pasaulē, un tas, kam Latvija uzliks arestus, ir pilnīgi nenozīmīgi. Otra būtiskā lieta - īpašajās izņēmuma situācijās tiek liktas kopā nesavienojamas lietas. Respektīvi, ir ļoti normāli runāt par preču rezervju veidošanu, bet tas nav vienādā svarā ar mediju un informācijas brīvību.»
Viņa gan atzīst, ka diez vai realitātē likumā paredzētie ierobežojumi arī rada nopietnus draudus vārda brīvībai, jo ir stingri noteikts, kad ieviešamas izņēmuma situācijas, turklāt tam nepieciešams Saeimas balsojums. «Bet jautājums ir par mediju un informācijas brīvības izpratni, un likumā tā jau vairs nav nejaušība, bet konceptuāla neizpratne par to, ka mediji nav tas pats, kas ūdensvads,» politiķus nobar profesore.