No visām Eiropas Savienības valstīm Latvija kopā ar Zviedriju ir pirmajā vietā atjaunojamo energoresursu (ūdens, vējš, saule, mežs) izmantošanā. Kopumā 31% no mūsu patērētās enerģijas mēs iegūstam no pašmāju resursiem. Pārējo esam spiesti importēt, jo pašiem naftas, gāzes vai ogļu rezervju nav. Kaut mūsu energoimporta atkarība ir tikai nedaudz virs vidējā ES valstu radītāja, gandrīz visi importētie energoresursi tiek piegādāti tikai no vienas valsts - Krievijas. Pārējām ES valstīm ir iespējas savus piegādes avotus dažādot.
Atkarība no Krievijas enerģētikas avotiem var negatīvi ietekmēt Latviju divos veidos. Pirmām kārtām vienīgais dabasgāzes piegādātājs Latvijai - Gazprom - kā monopolists vienmēr diktēs savu cenu un noteikumus. Mums nav iespēju izvēlēties lētāku enerģiju no citiem avotiem.
Taču ar Krievijas enerģētikas atkarību parādās otrs - politisks - risks. Latvijas atkarība no Krievijas enerģētikas avotiem var mums ne tikai dārgi maksāt naudā (monopolista diktētās cenās), bet tā var arī veidot nopietnu draudu mūsu spējai pieņemt neatkarīgus politiskus lēmumus. Pirms pāris nedēļām Krievijai izdevās pagarināt līgumu savai militārajai bāzei Ukrainā, Sevastopolē, pretim solot par trešdaļu lētākus gāzes tarifus. Ukraina bija spiesta pieņemt piedāvājumu, jo tā, tāpat kā mēs, ir 100% atkarīga no Krievijas gāzes. Taču politiskās sekas ir tādas, ka, izmantojot savu spēcīgo enerģētikas sviru, Krievija faktiski ir nostājusies Ukrainas ceļā uz Rietumiem, stingrāk pakļaujot to Krievijas ietekmei.
Lai varētu mazināt savu energoimporta atkarību, pirmais solis ir taupība.
Energoefektivitātes ziņā Latvijai vēl tāls ceļš ejams. Nedaudz pārsteidzoša ir apziņa, ka 40% no visas enerģijas Eiropā tiek patērēti mājsaimniecībās. Latvijā pārsvarā šis patēriņš ir apkures vajadzībām. Mums ir ļoti liels padomju laikos celts dzīvojamo māju fonds, un tad par enerģijas taupīšanu neviens nedomāja. Šajā ziņā ir ļoti svarīgi izmantot Ekonomikas ministrijas sniegto iespēju saņemt valsts un ES fondu atbalstu māju siltināšanai. Siltinot mājas, Latvijai ir lielas iespējas mazināt savu atkarību no enerģijas importa.
Papildus Latvijai ir arī jādomā, kādā veidā dažādot savas enerģijas ražošanas jaudas. Ir vairākas alternatīvas - Latvija var pati vai kopā ar citām valstīm piedalīties jaunas kodolspēkstacijas būvē, kā arī palielināt savu energoražošanu no avotiem, kas mums jau ir, - vējš, saule, mežs.
Par jaunu kodolspēkstacijas celtniecību Baltijas valstīs aktīvi runāts kopš mūsu iestāšanās ES, taču nekāda rezultāta nav. Kaut Latvijai šis projekts ir jāturpina virzīt, ir pilnīgi skaidrs, ka vienlaikus jāveicina arī citu elektrības ražošanas avotu attīstība.
No mūsu valsts monopola Latvenergo puses visi pēdējo gadu lielākie jaunu elektrības jaudu projekti saistīti ar Krievijas dabasgāzes izmantošanu. Mēs neko nedarām, lai plānveidīgi paplašinātu atjaunojamo resursu izmantošanu enerģētikā mūsu valstī.
Latvenergo pārstāvji bieži apgalvo, ka atjaunojamie energoresursi ir krietni dārgāki nekā, piemēram, dabasgāze. Īstenībā ir tā, ka obligātā zaļās enerģijas iepirkuma cena ir nevajadzīgi augsta jeb dāsna enerģijas ražotājiem, kas faktiski bremzē atjaunojamo energoresursu attīstību Latvijā.
Lai sasniegtu 2020. gada ES enerģētikas mērķus, Latvija ir apņēmusies palielināt savu atjaunojamo energoresursu izmantošanas procentu no 31% uz 40%. Taču, lai to panāktu, nevajadzīgi nesadārdzinot patērētājiem elektrības tarifu, nepieciešams izveidot skaidrus noteikumus atjaunojamo resursu izmantošanai enerģijas ražošanā.
Latviju gaida liels izaicinājums - mainīt iekšējo kārtību, lai plānveidīgi varētu ieviest jaunas atjaunojamo resursu jaudas.