Aiz Centrāltirgus spīķeriem netālu no nakts tirdziņa ierīkotā patversme gada laikā uzņem aptuveni 1800 cilvēku - daudzus no viņiem vairākkārt (gadā cilvēks šeit var pavadīt 62 naktis). Atskurbtuves funkcijas iestāde pilda sadarbībā ar Rīgas domi, skaidro centra vadītāja Ilona Luste. Pa nakti tajā dežurē arī mediķis.
Sagurušie klienti te drīkst gulēt līdz astoņiem rītā, tomēr tie, kas nav bezpajumtnieki, steidz nozust, cik ātri vien spējīgi, skaidro I. Luste. «Citreiz tikai paprasa, kas par ielu, kādā pilsētā atrodas,» viņa piebilst. Reizēm gadās arī pa kādam Vecrīgā policistu «sašņorētam» ārzemniekam. Piemēram, šogad tādu bijis 35, turklāt arī no gana eksotiskām valstīm, kā Austrālija un Filipīnas.
Kad vakarpusē ierodos Gaiziņā, mani sagaida Edgars Sīmanis - ārsta palīgs, kuram kopā ar kolēģi ir nakts dežūra. Viņš novelk: «Valdība, Saeima ir gatava runāt par fotoradariem, bet tikai ne par šo tēmu, kas tos pašus slimnīcu budžetus izsmeļ. Pārdzer jēgu, nokrīt uz ielas, aizved uz slimnīcu, slimnīca izmeklē par lielām naudām. Akūtas vajadzības stacionēt nav, tad palaiž vai ved pie mums.»
Arī policistiem graustos un grāvjos savāktos bezpajumtniekus īsti nav kur likt. «Vai nu jātur tādi sačurājušies turpat, kur dokumentus kārto un pusdienas ēd, vai arī jāved pie mums,» viņš skaidro. Kamēr runājamies, policisti jau atved pirmo klientu. Nesot viņu iekšā, telpu pārņem nežēlīgs urīna un izkārnījumu smārds, bet buķeti izdaiļo vēl kaut kas pilnīgi nenosakāms - tā kā pēc zivīm, tā kā pēc spirta. Kamēr tiek pildīti papīri, policists pajoko: «Mums mašīnā refrižerators nestrādā, pa ceļam, kamēr vedām, gurķītis sabojājās.»
Atvesto ievieto telpā pie pārējiem sagurušajiem alkohola lietotājiem, bet drīz vien no tās iznāk Andrejs - mazgāt bļodiņu, viņš tikko pavakariņojis. Andrejs arī mīl paņemt uz krūts, bet, būdams bezpajumtnieks, pats uz šejieni atnācis, zinādams, ka citās patversmēs viņu pretī neņems. Patversmes darbinieki gan ar viņu atļauj runāt tikai tad, kad iegūts paraksts, ka Andrejs piekritis intervijai. Citādi varot sanākt nepatikšanas, jo nekādi vakarējie klienti neesot.
Sākot sarunu, ātri vien saprotu, ka Andrejs tiešām ir slīpēts. Uz jautājumiem sākumā atbild tā izvairīgāk, bet, kad uztaustījis, ka galvenais, kas mani interesē, ir alkohols, izplūst bēdu stāstos par to, kaut arī visai drīz sapinas pretrunās.
Dzert esot sācis jau 12 gadu vecumā, kad ārsti aizlieguši nodarboties ar sportu pārslimotā meningīta dēļ. Bez pajumtes viņš esot jau 20 gadu, kopš nomirusi māte. Vispirms dzīvojies pie māsasvīra, bet ar to sastrīdējies, tad nākušas patversmes, šķūnīši un pagrabi. Šad tad paziņas gan paņēmuši dzīvoklī, bet iedzīvojies nav. Viņš esot krāvējs Centrāltirgū. Labi strādājot, varot dienā nopelnīt 15-20 latu. «Paņem 20 litru ūdens pudeli, trīsreiz ar to pārmet krustu, tad tevi paņems par krāvēju, savādāk ne. Es varu arī nedzert, bet, ja nebūšu iedzēris, pat maišeli pacelt nevarēšu - man tas ir kā dopings,» viņš apgalvo.
Andreja problēmās vainīgs esot nevis alkohols, bet gan valdība, kas visas rūpnīcas aizslēgusi, ka cilvēkiem vairs nav kur strādāt. Jā, protams, spirts bojā veselību, ar aknām pašvaki, bet ko nu vairs. «Daudzi jau tā ir aizgājuši, es arī drīz pie mammas taisos,» viņš atmet ar roku.
Tomēr, kamēr veselība nav uzdevusi, Andrejs savā dzīvē neko mainīt neplāno. Viņa loģika ir visnotaļ vienkārša - šķaidītais spirts par latu puslitrā, nešķaidītais - par piecīti litrā, turklāt savējie var arī līdz četriem nokaulēt. Saimnieks uzsauc cigaretes, paēst dabū, kur gulēt ir - kādēļ kaut ko mainīt?
Beigās gan viņš, skaitīdams uz pirkstiem, novelk: «Jā, bet tirgus - tas ir purvs. Ir šeit arī, kas nedzer. Bet maz, trīs tādus pazīstu.» Apcerīgais garastāvoklis gan ir tikai prelūdija lūgumam uzcienāt ar pāris cigaretēm.