Kad interneta forumos sāku izprašņāt «melnos arheologus» par to, vai tiešām relikviju meklējumos tiek izlaupīti kareivju kapi, visi, protams, apgalvo, ka nē. Jautāti, no kurienes tad tajos pašos forumos tirgotās relikvijas nākušas, viņi atrunājas - pārsvarā atrastas tur, kur kareivji tās paši izmetuši atkritumos. Kamēr domāju ticēt vai ne, mani pārliecināt piesakās meklētāju vienības Brālība un Ordenis - tās aizved sev līdzi tipiskā meklēšanas ekspedīcijā.
Brālība ir oficiāli reģistrēta biedrība, kas Ķekavas apkaimē veic kareivju ekshumāciju. «Piemēram, sieviete zvana, saka, ka slikti guļas, visu laiku liekas, ka pie loga kareivji stāv. Aizbraucam, sākam rakt, jā - tieši zem loga septiņus latviešu strēlniekus izrakām,» stāsta vienības vadītājs Jurijs Teteris.
Tomēr vienības biedri nesmādē arī pastaigas pa mežu ar metāla detektoru un kolekcionē tādējādi atrastās mantas. Reizēm šādās pastaigās arī tiek uzieti krituši karavīri, bet tos ar visām mantām pārbedījot. Šoreiz dodamies uz Pirmā pasaules kara Krievijas armijas telšu pilsētiņas paliekām. Zemes īpašnieks atļauju devis, un izbrauciens esot arī vietējā mežsarga svētīts. Viņš pie reizes palūdzis, lai uzmetam aci, vai mežmalā nestāv kāds sarkans auto. «Tas ir indivīds, kurš aiz sevis atstāj bardaku, neaizraktas bedres. Mežsargs palūdza, ja mēs piefiksējam, pie iespējas to čali aizturam,» skaidro Brālības biedrs Edgars Urbāns.
Vēl nenogriezušies no šosejas, pamanām kādu padzīvojušu pārīti, kuri pa pļavu staigā ar detektoru. Brigita un Vladimirs meklējot metāllūžņus. Bedrītes aiz sevis gan aizrok, bet atzīst, ka savu darbību ne ar vienu saskaņojuši nav. Pakratījuši viņiem ar pirkstu, dodamies tālāk. Nedaudz vēlāk uzduramies citam vienpatim Dmitrijam. Tomēr arī viņš nekādus redzamus postījumus nodarījis nav.
Kamēr gar auto logu slīd man neko neizsakoša meža ainava, E. Urbāns pajautā - esi lasījis Dvēseļu puteni? Izrādās, mēs braucam pa klasiķa Aleksandra Grīna aprakstīto kauju vietām. Viņš rāda uz pļaviņu starp divām birztalām: «Te mūsu strēlnieki gāja pa atklātu lauku uzbrukumā bez artilērijas piesega. Redzi, te visur ir vācu ložmetēju ligzdas!»
Pirms sākam rakt, vēl piestājam pie vācu kapiem. Meklētāji rāda tikai dažus metrus no akmens krustiem saraktās bedres - esot kādi pašdarbnieki pastrādājuši, aiz sevis nav sakopuši, vietējie bedres sākuši izmantot kā atkritumu izgāztuves. Tādi pašdarbnieki arī visiem racējiem radot sliktu slavu, uzsver J. Teteris: «Piemēram, onkulis pāri sešdesmit iet pa mežu, atbrauc divi «kuiļi» - tu, vecais, te visu izrakņāji? Viņš, protams, nē, bet tāpat pa seju dabūja, līdz diviem naktī citu izraktās bedres aizbēra.»
Viņš žēlojas, ka ierēdņi visus meklētājus liek vienā maisā un tādējādi sabiedrību noskaņo arī pret tiem, kas cenšas strādāt likuma ietvaros. «Ejam pa mežu, pēkšņi kāds sāk šaut gaisā un dzīties mums pakaļ. Citreiz atnāku pie mašīnas, tai pārdurtas riepas un logā zīmīte «vācies prom, zagli!»» Savukārt viņa uzietās mantas muzejus neinteresējot - vismaz Ķekavas muzejs atteicies no piedāvājuma izveidot Brālības sponsorētu stendu.
Kad beidzot nokļūstam rakšanai paredzētajā vietā un puiši izretinās pa mežu, rodas sajūta, ka to apsēdis eksotisku putnu bars - metāla detektori pīkst vienā laidā. Atradumi gan vairumā patronu čaulīšu - tām kā relikvijām vērtības nav, var tikai krāsainajos metālos nodot. Pārsvarā mantas nav dziļāk par vienu lāpstas dūrienu jāmeklē, kaut arī ko lielāku, kā ķiveri, detektors uzķertu līdz metram, skaidro E. Urbāns.
Beigās veiksme uzspīd - J. Teteris izceļ kareivja žetonu. Kad tas ar zobu suku nopucēts, uz žetona lasāms Heinriha Nīvsvandi vārds. Ko vācietis darījis krievu telšu pilsētiņā? «Gan jau neko, tā vairāk izskatās pēc trofejas. Žetons arī ir nestandarta, uz tā ir tikai vārds un uzvārds, nav ne karaspēka daļas numura, nekā cita,» norūc atradējs.