Kāds cits lobijs, šoreiz jauns jurists, Strasbūras vai Briseles plenārsesiju laikā ērti iekārtojies kafejnīcā, kur ik pa laikam pārvietojas no viena pie cita galdiņa, lai atkal, kaislīgi žestikulējot, kādam parlamentārietim rādītu dokumentus, kas sakrāti mazajā, vienmēr līdzi esošajā datorā.
Patlaban Eiropas Savienības (ES) institūcijās darbojas aptuveni 15 000 lobiju, kuru vidū ir, piemēram, profesionālās asociācijas, konsultantu un juristu biroji, korporācijas, nevalstiskās organizācijas, domnīcas. Apmēram 2600 lobiju grupām ir sava pārstāvniecība Briselē, kuru apmaksā ieinteresētās organizācijas. Lobijus visvairāk interesē Eiropas Komisija, kur top likumprojekti, bet, pamazām pieaugot Eiropas Parlamenta ietekmei lēmumu pieņemšanas procesā, viņi meklē ceļu arī pie EP deputātiem.
«Nesen atgriezāmies no Starptautiskās Lidostu asociācijas organizēta brauciena uz Amsterdamu, kur iepazināmies ar iekārtām, ar kurām paredzēts skenēt lidmašīnu pasažierus. Šo skeneru uzstādīšana ir milzīgs bizness, tāpēc visu informāciju, kuru sniedza šī asociācija, jāprot izvērtēt kritiski. Bet tajā pašā laikā sadarbība ar lielajām starptautiskajām profesionālajām asociācijām, kurās darbojas daudzu ES valstu nacionālās asociācijas, ir nozīmīga,» stāsta Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle (TB/NNK), kurš septīto gadu strādā EP Transporta komisijā. «Bet ir arī tādas konsultantu firmas, kuras pārstāv atsevišķas lielās kompānijas, un sadarbība ar viņiem nav diez ko auglīga, lobētas tiek tikai atsevišķas firmas intereses.»
Taču ar lobijiem varot gadīties visādi, neoficiālu informāciju Dienai sniedza avots Briselē. Ir deputāti, kuri nav pietiekami kompetenti, kuri nesaprot dažu šķietami tehnisku ierosinājumu ietekmi uz visu nozari, tāpēc gadoties, ka viņi ņemas aizstāvēt viedokli, par kuru pārliecinājuši lobiji. Tad daudz kas atkarīgs no pārējo deputātu pieredzes, lai šāds nemotivēts priekšlikums nenonāktu likumprojektā. Taču tā ir arī pašu EP deputātu izvēle - lobijus uzklausīt vai ignorēt.
«Diplomātiskā lobēšana» ES sākās pagājušā gadsimta 70. gados - laikā, kad ES loma pamazām pieauga. Ar gadiem šis process vērsās plašumā, līdz 2008. gadā Eiropas Parlaments kopā ar Eiropas Komisiju nāca klajā ar prasību visiem lobijiem labprātīgi reģistrēties. Tas izdarāms bez maksas, taču jāuzrāda finansiālā situācija, intereses, konsultāciju firmām - arī klienti. Pats galvenais - reģistrējoties par oficiālu lobiju, interešu grupu pārstāvji apņemas ievērot lobēšanas ētikas kodeksu, savukārt EK un EP sniedz viņiem iespēju sadarboties ar lēmumu gatavotājiem un pieņēmējiem šajās institūcijās. Ir arī tādas kompānijas, kuras izmanto negodīgas metodes, piemēram, lobēšanai izmantojot kādreiz ES līmenī ietekmīgus cilvēkus, kuri augstos amatus vairs neieņem, bet savus sakarus saglabājuši. Piemēram, vācietis Ginters Ferheigens, kurš 10 gadus bija EK komisārs paplašināšanās, vēlāk rūpniecības jautājumos, pieņemts darbā The Royal Bank of Scotland. Īrs Čārlijs Makkrīvijs, bijušais EK iekšējā tirgus komisārs, kura pārziņā bija arī likumdošana, kas saistīta ar bankām, tika pieņemts darbā bankā NBNK Investments, turklāt konsultē arī Ryanair. Šomēnes ES institūciju līmenī notiek konkurss par sliktākā lobija balvas piešķiršanu, un, kā ziņo EUobserver, abi bijušie komisāri iekļauti pretendentu sarakstā.
Latvijas profesionālās asociācijas - mežsaimnieku, autoostu, lidostu un citas - lielākoties darbojas lielo starptautisko asociāciju ietvaros. Arī nevalstiskās organizācijas, kuras pārstāvētas lobiju reģistrā, lielākoties iekļāvušās starptautiskajā vidē. Latvijā pagaidām vēl nav arī vienota ES strādājošo mūsu valsts lobiju reģistra, Dienai paskaidroja LTRK un LDDK pārstāvji. Viena no EK lobiju reģistrā iekļautajām organizācijām ir Latvijas Zivrūpnieku asociācija. Tās prezidents Didzis Šmits saka: «Ja tu neesi tur iekšā, tad arī nespēj neko izdarīt! Reģistrējoties kā lobija, ir gluži citas iespējas piekļūt tuvāk lēmumu pieņemšanas procesiem un arī zināt, kas vispār mūs interesējošajā jomā notiek. Taču mēs darbojamies tikai vienas nozares, pat tās daļas ietvaros.» D. Šmits uzskata, ka Latvijai ar nacionālo interešu definēšanu ir problēmas un, ja nav zināms, ko valsts vienā vai otrā nozarē vēlas panākt, tad problēmas ir arī uzņēmējiem.