Arī Linda vismaz piecas reizes gadā piedalās sacensībās, taču Latvijā vairāk pievērsusies to organizēšanai. Riteņbraukšana ir neatņemama daļa arī no viņas profesionālās ikdienas - pašlaik braucēja strādā par velokurjeri.
Fiksītis ir viens no tiem braucamajiem, kas pēdējā laikā kļuvis par stila aksesuāru. To akcentē arī Linda, piebilstot, ka vienīgā vājā vieta šāda tipa divriteņiem ir sarežģītā braukšana pa zemes ceļiem, jo fiksītis tam vienkārši nav paredzēts. Tomēr Rīga, pēc meitenes domām, ir perfekti piemērota gan fiksētās rumbas, gan citiem velosipēdiem.
Viena no šī divriteņa raksturīgajām iezīmēm ir iespēja braukt bez bremzēm. Ne visi, bet vairums fiksīšu braucēju to izmanto, taču tas ir atkarīgs no braucēja pārliecinātības par savām braukšanas spējām un atbilstoša ekipējuma. «Fiksītim parasti nav mums zināmās rokas bremzes, bet tas nenozīmē, ka bremžu nav vispār - prasmīgs braucējs ātrumu strauji var samazināt, pārnesot svaru un spiežot pedāļus pretējā virzienā,» stāsta Linda. No rokas bremzēm viņa atteikusies pagājušā gada vasarā, kad, braucot ar fiksīti, strauji nospiedusi bremzes, smagi krita un kādu laiku pavadīja uz kruķiem. «Tobrīd ar fiksīti braucu tā, it kā būtu uz brīvgaitas velosipēda, nepiedomājot, kāds attālums būs nepieciešams, lai sabremzētu. Tā vietā strauji bremzēju, un viss mans ķermenis ar inerci turpināja kustēties uz priekšu. Pēc kritiena bremzes noņēmu un tagad jau gadu braucu bez tām, turklāt jūtos daudz drošāk, pārliecinātāk. Es uzticos tikai sev un savām kājām - ja esi uz fiksīša, tev tā arī ir jādomā!»