gada, tolaik vēl studējusi Latvijas Universitātē - apguvusi klasisko filoloģiju. «Zīmēt man ir paticis kopš bērnības, tādēļ izlēmu, ka vajag pamācīties,» viņa stāsta. Patlaban Kristīne ir mājsaimniece, audzina bērnu un ik pa laikam nodarbojas ar tulkošanu. Mīļākais žanrs glezniecībā ir klusā daba. «Patīk arī ziedi un ainavas, bet to gleznošanu vēl mācos,» saka Kristīne.
«Viņa tiešām ir talantīga - ar foršu krāsu un gaumes izjūtu,» Kristīnes darbību vērtē studijas vadītāja Tatjana Krivenkova. Kristīne ļoti atvieglojot ikdienu arī viņai, jo vienmēr silti uzņem visus studijas jaunpienācējus un izskaidro, kas nepieciešams nodarbībām. «Cilvēki te jūtas gaidīti,» saka T. Krivenkova. Divas jūrmalnieka Voldemāra Krutina, tēlotājmākslas studijas Ģilde dalībnieka, stihijas ir kalnu ainavas un jūra, ko viņš glezno kopš 1998. gada. Ikdienā Voldemārs strādā par autobusa šoferi, regulāri piedalās ne vien studiju izstādēs, bet arī starptautiskajā marīnas žanra izstādē Marina, kas notiek Jūrmalā. 2009. gadā šajā izstādē viņš saņēma skatītāju balvu. Padomju laikos Voldemārs aktīvi nodarbojās ar alpīnismu, tieši tāpēc kalnu ainava ir viņa iemīļotākais žanrs vēl joprojām. Gleznošana parasti notiek plenērā, bet pabeigt darbus Voldemārs mēdz arī studijā. Kalnu ainavas gan jāglezno pēc atmiņas, jo mūsdienās kalnu ceļojumus ir grūtāk atļauties. Mākslinieks savulaik ir daudz ceļojis pa Kaukāzu, Pamiru, Alpiem, Pirenejiem, kā arī pa Latviju. Kalnus, Latvijas dabu, Rīgas pilsētas skatus, kluso dabu varēja skatīt Voldemāra personālizstādē Ceļojumu iespaidi 2010. gadā Jūrmalas pilsētas muzejā. Kādreiz mums bija arī maza zīmēšanas klasīte, un tad gan nodarbības bija kā tāda skola - ar ģipšiem, klasiskiem uzstādījumiem, bet tagad studijas darbība norit brīvāk, - stāsta gleznotāja Ilze Strekavina - VEF Kultūras pils tautas glezniecības studijas Varavīksne vadītāja kopš 1975. gada, kad absolvēja Mākslas akadēmiju. Pašlaik studijā darbojas 25 audzēkņi, nodarbības notiek regulāri divas reizes nedēļā, taču dalībnieki var gleznot, ko paši vēlas. «Ir svarīgi kaut ko mēģināt, kamēr izdodas izdiedzēt to iekšējo sajūtu, identitāti, tomēr izejas punkts ir pats cilvēks, nevis tas, ko es viņam varu parādīt,» par smalkumiem saskarsmē ar audzēkņiem stāsta gleznotāja.
Šodien, izmantojot internetu, grāmatas, cilvēki ir informētāki par to, ko vēlas. Dalībnieki - cits vairāk, cits mazāk - seko līdzi izstāžu aktualitātēm, taču nevienu nevar piespiest - katram vajag tik, cik viņam vajag, uzskata I. Strekavina. Kādreiz studijā tika rīkotas arī lekcijas mākslas vēsturē, bet tagad tam vairs neesot ne laika, ne spēka. Viņš ir mans mīlulis! - saka tēlotājmākslas studijas Ziemeļblāzma vadītāja māksliniece Tatjana Krivenkova, norādot uz jūrnieka portretu, ko gleznojis studijas dalībnieks Vjačeslavs Bogoslovskis - neietekmējams, ar savu stilu. Portretā viņš attēlojis savu garāžas kaimiņu. «Vjačeslavs viņam gribēja kaut ko uzdāvināt, un saņemt šādu dāvanu - tas taču ir fantastiski!» teic T. Krivenkova. Pasniedzēja Ziemeļblāzmā strādā apmēram 10 gadu un apgalvo, ka arī pati tikai iegūst no studistu dažādās pieredzes. Dalībnieku vecuma amplitūda ir plaša - no bērniem līdz darba veterāniem. Pieslīpēt zīmēšanas un gleznošanas prasmes dažkārt ierodas arī Mākslas akadēmijas studenti. Nāk gan latvieši, gan krievi - tas viņai šķiet ļoti svarīgi.
T. Krivenkova: «Cilvēks visu nedēļu smagi strādā ikdienas darbu un tajās pāris brīvdienās vēl atnāk uz studiju gleznot - par to es esmu ļoti pārsteigta.» Pasniedzēju gandarī audzēkņu profesionālā izaugsme, taču vislielākais prieks ir par to, ka Vecmīlgrāvī ir šāda vieta, kur cilvēki satiek domubiedrus.