Kāds mans sens draugs, dzejnieks, kādreiz tik ļoti gribēja būt filosofs, ka apvainojās par viņam adresēto vērtējumu - dzejnieks, un es nespēju saprast šo gudra vīru netaisnību pret sevi, o, Penti, Penti, tu kod vēnās un ausīs, «īrēju ausīs» (29. lpp., nevis «airētāju», un tas izskan tik dinamiski kā likteņa sarūpētas briesmas, jo īrēji taču ir Odiseja vīri, kas vēlas atgriezties mājās, kur viss ir mierīgs un kluss, kur «aurīgai govij ir priedes smarža») tu, senā, graciozā, es pat teiktu, rāmā amfora ar vaļējo galu kā Visuma plīsuma vieta, o, asonanse un saldā prosodija mūzu sakostās ausīs, tu, Sārikoski!
Patiesībā somu dzejnieka vārdu galvenā straume nebūt nav tik eksaltēta (paskaidroju, Penti Sārikoski vārds un uzvārds jau pats par sevi ir komponēšans vērts artefakts, un tas manī raisa sajūsmu un bailes nepievilties - un tas tiešām nenotiek), drīzāk mūsu priekšā ir pārpilns murds vai piebriedis rupjmaizes klaips, vārdu sakot, tas ir pats dzīves rumpis, dzīves mieseklis, kurā Elle, Sirds un Punkts Visaugstais veido dzejnieka Svēto Trīsvienību, liesmojošus ratus, kuros iejūgti trīs krituši jeb no darba pārguruši eņģeļi, un tie tad nu viņam ir jāsavalda. Un jāizprot.
Sen neesmu lasījis dzejnieku, par kuru gribas sacīt - viņš izprot. Nevis prot uzrakstīt, nevis dziļi pārdzīvo, nevis ir patiess savās domās un jūtās, kur nu vēl to, ka viņš ir mācīts vīrs - bet vienkārši izprot. Jautājums - ko izprot? Dzeju, dzīvi, nāvi? Vēl kaut ko lielu un fatālu? Nē, Sārikoski izprot Mirkli. Viss pārpilns ar senajiem grieķiem un mitoloģiskiem tēliem, viņš izlobās no vēstures kā putns, kas spēji pamet koku un secina: «vakara harmonija ir šausmu līdzsvars manī» (37. lpp.), sasodīti auksti iegrāmatotā vēsture piepeši izlec no Penti liktens upes, no galvenās straumes kā urdziņa, kā švīka - bez kuras gaisma nav gaisma un tumsa nav tumsa.
Tātad Penti Sārikoski dzejas lielākais poētiskais paradokss ir piedāvātā vēstījuma forma, kas reizēm atgādina vientuļa dīkdieņa dienasgrāmatu («Otrajos Ziemassvētkos/ sēžu cilvēku virtuvē/ dzeru alu» (55. lpp.) iepretim leksiskajam, reizēm pat fonētiskajam mirklim, kas apgāž Vezuvu ar muti uz leju un izkrata patiesību - mirkļa karstumu, mirkļa nāvīgumu, mirkļa acīgumu. Sārikoski vērīgie pārspriedumi gluži sadzīviskā tonī mazliet atsauc atmiņā Latvijā populāros Pjatigorski un Mamardašvili vai, citējot pašu dzejnieku, kaut ko tik tīru kā Vitgenšteins (175. lpp.), ar vārdu nonākot tik tuvu acīm un sirdij, ka jēga satumst, bet Mirklis dzīvs - un skaidrs. Tāpat kā Hērakleits.
Nedrīkst nepieminēt atdzejotāju Maimu Grīnbergu, viņa pati atzīst, ka Sārikoski atdzejošana ir viņas «mūža darbs», kas aizsācies jau 1999. gadā. Bet izcelt vienu vai otru «labu» vietu šajā dzejā nozīmē zaudēt Mirkli. Penti ir jālasa viss, un tikai pašās beigās, o, Sārikoski, ja sirdī atliek laiks, vari iemest aci arī šīs somu leģendas («pusaudža gados kaisli dievticīgs, tomēr ātri saprot, ka sevi mīl vairāk nekā Dievu» (7. lpp.)) biogrāfijā. Arī tā skurbina.